Tieši šī iemesla dēļ – nespējai normālā veidā uzņemt pārtiku – sagūstītais lācis tiek barots vien ar lēcām un plānajām pankūkām līdzīgajiem chapatis, izraisot zarnu un kuņģa darbības traucējumus. Kā jau mēdz notikt, ja cieš badu. Ierasto 30 gadu vietā, ko lāči parasti nodzīvo savvaļā, šie dzīvnieki reti kad pārsniedz 8 gadu vecumu, zaudē biezo kažoku, slimo ar tuberkulozi, trakumsērgu un kļūst akli. Cilvēka gados rēķinot, tas būtu aptuveni 21…
Ir jau ne tikai deja, bet arī treniņi. Pilni sāpju un ciešanu. Jau no mazotnes lācēniem māca staigāt pa karstām metāla virsmām, lēkāt vienas un tās pašas melodijas ritmā un spert soļus, kādi dabiskos apstākļos dzīvniekam būtu traumējoši. Nereti lāči tiek sisti, ja tie atsakās pakļauties. Tas viss, lai sniegtu priekšnesumus vismaz 12 stundas dienā. Un iespēja izpaust savu dabisko uzvedību lācim tā arī netiek dota. Viņi nerāpjas kokos pēc augstākā bišu stropa, neklejo stundām ilgi gar akmeņainiem upju krastiem un tā arī nekad neizveido sev ziemas migu. Nekad…
Kāpēc likums, kas aizliedz audzēt lāčus dejošanai, Indijā nedarbojas? Tāpēc ka īstenot to dzīvē ir gandrīz neiespējami. Trūkst kontroles resursu, vietējie iedzīvotāji ir slikti informēti par reālajām ciešanām, kas tiek nodarītas dzīvniekam, un ne visi, kas ar to nodarbojas, vēlas apgūt jaunas profesijas savas ģimenes uzturēšanai, piemēram, metināšanu vai amatniecību. Par spīti tam, ka šāda iespēja tiek nodrošināta un apmācība, kā arī inventārs ir par brīvu. Bez tam vājās robežkontroles dēļ notiek nelegāla dzīvnieku tirdzniecība, tai skaitā pārdoti tiek arī lāču orgāni. Bet visu konfiscēto pekaiņu izmitināšanai nemaz nepietiek vietas.
Tāpēc dejošo lāču saimnieki meklē jaunus un jaunus tūristu epicentrus, kur izrādīt savu „dārgumu”. No ciemata uz ciematu. Kamēr vien ir kāds, kas par to maksā.