E. Brastiņš skaisti, ar tautas dziesmas vārdiem aicina latviešus uzturēt tīru savu valodu – valodu, kas ir no Dieva:
Tā dziedāju, tā runāju,
Kā es biju ieradusi;
Es nevaru ļaužu dēļ
Grozīt savu valodiņu.
18.novembra pārdomas.9
86
2
Joprojām latvieši savā valstī ir spiesti dzīvot sveštautiešu vidē, katru dienu dzirdēt svešu valodu gan darbā, gan sabiedriskās vietās, iestādēs, veikalos, sabiedriskās saziņas līdzekļos. Šajā ziņā viskritiskākais stāvoklis ir Latgalē, kur vairāk nekā 10 pagastos latviešu bērni spiesti mācīties krievu skolās. Gandrīz 30 Latgales pagastos latviešu ir mazāk par 30%. Trūkst vārdu! Un tad te nāk prātā latviešu sakāmvārds – Kas vilku taupa, tas kaitē aitām. Pārāk cienīdami un saudzēdami svešos un viņu valodas, esam kaitējuši savai miesai un asinīm – savai valodai, savam garam. Bet vilks nav pateicīgs un miermīlīgs un, sajuzdams upura vājumu, tas kļūst agresīvs. Plēsoņa – Latvijas lielais austrumu kaimiņš – grib vēl un vēl. Tās ir latgaļu zemes gan Vitebskas guberņā, gan nupat, atjaunotās Latvijas laikā – Abrene. Vēl senāk tie ir bijuši stiprās un varenās latgaļu cilts plaši apdzīvotie apgabali austrumos no Latgales. Brīnums, ka šis plēsoņa vēl nav aizrijies? Latgaļu senču gari atņemtajās zemēs ir nemierīgi. Ne bez pamata – ar zemi lielajam kaimiņam ir par maz – tas lūko jau pēc mūsu goda – pēc mūsu senvēstures, mūsu kultūras mantojuma! Ja arī latviešu tauta aizies nebūtībā (cik tas skan baisi!), tad šis plēsoņa varētu mēģināt piesavināties šos mūsu dārgumus.
Un tas jau notiek. Tikai viens piemērs. Krievi bez kautrēšanās piesavinās latgaļu toponīmus. Lūk, vietvārds Osveja jau tiek uzskatīts par slāvu un saistīts ar senindiešu zirga nosaukumu ‘ásvā’, Avestas aspā (senirāņu ‘āsav’ – ātrs, žigls), liet. Ešvà, tādējādi radot maldīgu priekšstatu par krievu tautas senumu. Bet atcerēsimies, ka pēc Latvijas brīvības cīņām no krieviem atkarotais Osvejas novads ar visiem tur dzīvojošajiem 60 tūkst. latgaļu Krievijas-Latvijas miera sarunās tika atdots Krievijai. 1920. gada Latvijas-Krievijas miera līgumu slēdzot, to izdarīja “reālpolitiķi” Z. A. Meierovics un Fr. Menders.
Skaidrs ir tomēr viens – mūsu tautas kultūras mantojums sader tikai ar mūsu pašu tautu, svešo rokās tas izgaist...
Izsakoties tieši, droši var apgalvot, ka apdraudēta ir mūsu valoda, apdraudēta ir mūsu tautas pastāvēšana. Ar sāpošu sirdi to sajūt visi domājošie latvieši, bet antropoloģes Ritas Grāveres teiktajā jau ir manāms dziļš satraukums: “.. visi – un ne tikai paši latvieši – tagad visnotaļ trauksmaini, bez sistēmas, bez būtiskiem rezultātiem, bet katrā ziņā ļoti daudz pēta latviešus. Un tad es domāju – interesanti gan, kāpēc pēkšņi tāda interese par tiem latviešiem? Un man atkal jāsaka kaut kas ļoti nesimpātisks, jo, raugi, tāda trauksmaina pētīšana, visdrīzāk, apliecina to, ka viss tomēr iet uz galu. Proti, darbojamies galvenokārt tāpēc, lai pēc sevis atstātu vismaz kaut kādas liecības. Acīmredzot esam ļoti pateicīga nācija tieši pētīšanai. Un nevis dzīvošanai...”
Kas šobrīd jāzina un jādara latvietim? Latvietim vispirms ir jāzina, ka laime ir garīgs stāvoklis. Tā nav jāmeklē pasaulē. Laime atnāk ejot garīgās attīstības un dvēseles pilnveides ceļus savā zemē un tautā. Ja latvietis aiziet pasaulē un nespēj atgriezties pie savām saknēm, viņš kļūst par gruzi pasaules vējos. Ja pieslejas svešai tautai, kļūst par šīs tautas kopto vērtību uzturētāju, par svešās kultūras asinsķermenīti un pārstāj būt par latvieti...
Latvieti, noskaidro, vai tu mīli savu tautu! Ja mīli, tu tai kalposi, ja nemīli, tad tai kalpot nevarēsi. Ja nemīli savu tautu, tad tas nozīmē, ka nemīli pats sevi. Tad tev jāsakārto sevi, un tiklīdz tu sakārtosi pats sevi, sāks pārveidoties arī apkārtējā pasaule. Tiklīdz būsi savedis kārtībā prātu, fizisko ķermeni un raksturu, tavā dzīvē gluži neizskaidrojamā veidā ienāks mīlestība pret sevi un savu tautu. Tu tai gribēsi kalpot, bet, ja ikkatrs latvietis kalpos savai tautai, tad tā dzīvos vēl ilgi, jo katram latvietim ir jāzina, ka viņa spēks ir tik stiprs, ka viss, kam viņš tic, piepildās.
Un ticēsim arī Latvijas slavenā gaišreģa Eižena Finka vārdiem: “.. es esmu par Latviju. Es redzu, ka latvieši kā tauta dzīvos uz priekšu vēl pēc tūkstoš gadiem!”
Tev patiks šie raksti
