Es jums pastāstīšu, kādu gadījumu no manas dzīves. Es dzīvoju ļoti vecā ēkā - tai ir vairāk nekā 200 gadu. Šīs ēkas vēsture ir bijusi tik pat raiba kā dzenim vēders. Ēkā ir bijusi skola, ulmaņlaikos arī kolonija, Padomju gados - bērnu nams. Izpētīju savas mājas vēsturi, tā ir piedzīvojusi daudz ko, sākot ar audzēkņiem, kuri ir bēguši no kolonijas, līdz pat variāku audzēkņu slepkavībām. Jau no iepriekšējiem iemītniekiem biju dzirdējusi, ka šajā mājā notiekot nenormālas lietas - trokšņi, priekšmeti kustās un tā tālāk. Es piekritu šo māju pirkt, jo mani saistīja šīs neizzinātās lietas. Iepriekšējie saimnieki stāstīja, ka mājas pagrabā esot sijā iemūrēta sieviete, kura arī šeit spokojoties, turklāt mājas pagrabā īsti iekšā nemaz nevarot tikt, jo tas esot pilns ar ūdeni.
Kādu dienu, mājās guļot, es dzirdu, kā atverās durvis, zināju, ka mājās esmu viena pati, tad arī atcerējos par iepriekšējo īpašnieku brīdinājumu. Īstākā jautrība sākās naktī - no bēniņiem nāca trokšņi, it kā mazas kājiņas dipinātu, bet nu šim troksnim atradu skaidrojumu, kas visticamāk tur žurkas skraida, kā nekā māja ir ļoti veca, savā ziņā pat nolaista.
Pa nakti guļot gultā pamodos no tā, ka radās sajūta, ka gulta ieliecās it kā kāds tur būtu apgūlies, tad nu gan man palika bail, nolēmu uzlikt austiņās mūziku un gulēt, tā arī nogulēju līdz rītam, jutos diezgan neizgulējusies, taču šāds jampadracis turpinājās katru nakti, līdz es neizlēmu ar šo spoku parunāties.
Kad atkal biju ielikusies gultā, sajutu, ka kāds apguļas blakus, taču tur neviena nebija, lai arī likās, ka noslīd kāda ēna, tad nu es skaļā balsī pajautāju: " Ko tev no manis vajag? " Nezinu, vai man rādījās, vai kā, taču likās, ka kāda zema balss nočukst : "Mieru". Tad nu gan es sabijos, tomēr nolēmu spoka lūgumu izpildīt, nekas netrokšņoju, māju vienmēr atstāju kārtībā, neložņāju tur, kur nevajag - pagrabā un bēniņos, un šis spoks man lika mieru.
Būšu priecīga, ja Tev mans raksts patika, gaidīšu komentāros rakstu ieteikumus, jo man iepatikās rakstīt. 
