Loģiski pamatota slavas dziesma pagānismam.61

Ar ko tad pagānisms jeb vieda atšķiras no pārējām „pamata reliģijām”, lai kuru no tām mēs ņemtu? Ar visu. Trīs galvenie citu reliģiju pamatpostulāti ir: viendievība, ticība un kalpošana. Trīs viedas pamatpostulāti ir: daudzdievība, zināšana, brīvība un demokrātija.

Ņemsim un izķidāsim pirmo postulātu – Dievs. Vai tas ir viens vai to ir daudz? Vispirms tiksim galā ar definīciju – kas ir Dievs? Jāpieņem, ka tas ir radītājs. Ko nozīmē radīt? Šis process nav iespējams bez enerģijas patēriņa. Nevar kaut ko radīt, neko nedarot. Lai kaut ko darītu, nepieciešama enerģija. Kaut kas vai kāds, kam nav enerģijas, nespēj neko radīt. Tātad loģiski izriet tālākais – Dievs ir enerģija, enerģijas avots. Pieņemsim, ka esam adekvāti domājoši cilvēki un palūkosimies apkārt pēc enerģijas avota. Nu, bet protams, vienkāršoti skatoties uz lietām, vienīgais mums pieejamais enerģijas avots ir saule. Visi pārējie enerģijas veidi ir tam pakārtoti. Lūk jums arī Dievs. Visīstākais, neizdomāts un pilnīgi reāls Dievs. Bez saules mūsu dzīve nav iedomājama. Nez, vai Kristus, Muhameds un Buda varētu eksistēt, ja nebūtu saules? Diez vai. Arī Zeme sengrieķu pagāniskajā izpratnē ir Dievs (Gaja). Vai varam eksistēt bez Zemes? Stulbs jautājums.

Pagānam Dievs ir taustāms un pilnīgi reāls, katru dienu mirdz pie debesīm. Arī mākoņainā dienā pagāns zin, ka saule ir, viņa Dievs ticību neprasa. Vēl vairāk, naktī, kad saule nespīd, naksnīgajās debesīs parādās zvaigznes, un pagānam ir zināms, ka tās ir saules, viņš zin, ka to ir daudz, tātad arī Dievu ir daudz. Tas ir loģisks un uz zināšanām bāzēts secinājums – Dievi ir pilnīgi reāli un to ir daudz. 

Ir zināms Hermeja Trismegista galvenais postulāts – „Kā augšā, tā apakšā”. Tas nozīmē, ka Pasaule ir ārkārtīgi daudzveidīga, tāpat kā koku nav viens, bet daudz, tāpat kā akmeņu ir nevis viens, bet daudz, tāpat kā krāsu ir daudz, nevis viena, tāpat arī Dievu ir daudz un dažādi. Tāpat, kā cilvēku un dzīvnieku pasaulē pastāv hierarhija, tāpat tā pastāv arī Dievu pasaulē, un nekas tur nav savādāk, kā virs zemes. Kristieši parasti plātās ar to, ka atklājuši visiem patiesību par to, ka Dievs ir viens. Bet vai viņi ir atklājuši patiesību, vai gluži otrādi, mēģina patiesību noliegt? Kā jūs reaģētu, ja kāds jums vēlētos iesmērēt kā vienīgo,  īsto patiesību to, ka ir tikai viena krāsa, tikai baltā? Un jums tam būtu jānotic, jo pieredze un zināšanas jums saka, ka krāsu ir septiņas. Jā, varbūt krāsa ir viena, bet tā izpaužas dažādībā, jā, varbūt koks ir viens, bet tas izpaužas dažādībā, jā, varbūt Dievs ir viens, bet tas izpaužas dažādībā. 

Daudzus biedē doma par Dievu daudzskaitlību. Vai tiešām tas ir grūtāk saprotams par svēto Trīsvienību? Pagānismā visu lielo Dievu varzu var vienkārši iedalīt trīs lielās grupās: Dievi, kas rada, Dievi, kas sargā un attīsta radīto un Dievi, kas iznīcina. Šis Dievu sadalījums grupās pilnīgi adekvāti ataino pasauli, kurā mēs dzīvojam. Jo tiešām pār pasauli valda trīs galvenie procesi: Dzimšana, Dzīve un Nāve. Šie procesi ir klātesoši it visā, kas eksistē, tā ir uzbūvēta mūsu pasaule. Un Dievi – tie ir reāli spēki, kas pārvalda šos procesus.

Labi, beigsim ar pirmo postulātu, pāriesim pie otrā. Ticība vai zināšanas, kas labāks? Tad jājautā, kuram? Afēristiem un meļiem, protams, labāka ir ticība. Tie vienmēr manipulē ar cilvēku lētticību, prasmīgi aptinot muļķus ap pirkstu. Pagānisms nepazīst ticību, pagānisms savu spēku smeļas zināšanā. Cilvēks, kuram ir zināšanas, ir grūti apmānāms, viņš ir radis spriest, domāt, analizēt un izdarīt secinājumus, bet ticībai visas šīs darbības ir kaitīgas un apkarojamas. Jo ir ļoti grūti pakļaut cilvēkus, kas nekam netic uz vārda, visu pārbauda divreiz, viņš ir neatkarīgs un pašpietiekams, ar viņu nav iespējams manipulēt. Tādu cilvēku nav iespējams paverdzināt.

Līdz ar to mēs nonākam pie trešā postulāta – kalpošana vai brīvība? Jūdaismā, kristietismā un musulmanismā cilvēkiem tiek iegalvots, ka viņi ir Dieva kalpi, ka viņiem jāgodā Dievs un viņiem jābīstas no Dieva. Pagānismā cilvēks ir Dieva dēls, Dieva pēctecis, viņš ir pelnījis tiesības un brīvību. Tiesības un brīvība šajā izpratnē nav atdalāmas, respektīvi, tas, kuram ir tiesības, tas ir brīvs jeb tas, kurš ir brīvs, tam ir tiesības. Tiesības uz vārda brīvību, tiesības uz privātīpašumu, tiesības nēsāt ieroci pašaizsardzībai,  tiesības uz pārvietošanos, tiesības uz taisnīgu tiesu – visas šīs tiesību pamatnormas nāk no dziļas pagāniskās aizvēstures, toties monoteisko reliģiju mērķis acīmredzami ir visas šīs tiesības likvidēt, padarīt cilvēku par beztiesisku būtni, kam nekas nepieder un nevar piederēt (jo viss pieder Dievam), kam nav tiesību sevi aizstāvēt (jo viņa dzīvība pieder Dievam), nav tiesību izlemt savu likteni (jo ne matiņš nenokrīt bez Dieva ziņas), ir tiesības tikai akli ticēt un kalpot. Ne jūdaismā, ne kristietībā, ne musulmanismā cilvēkam nav tiesību būt brīvam, brīvi domāt, brīvi izdarīt secinājumus, cilvēks tiek padarīts par vergu.

Pagānismā cilvēkam ir pat tiesības neticēt Dievam. Vai Dieviem. Viņam ir tiesības neticēt. Viņam ir tiesības šaubīties. Un tomēr mūslaiku pagāns raugās debesīs un pie sevis domā: „Tur kaut kam ir jābūt.” Mūslaiku pasaules uztverē ir ienākuši jauni jēdzieni. Kvantu mehānika, bioģenēze, mikrobioloģija atklāj cilvēkam jaunus apvāršņus, dod daudz vairāk informācijas par pasaules uzbūvi, un adekvāti šo informāciju izvērtējot, loģiski domājošam cilvēkam nav citas iespējas, kā saprast, ka tas viss ir pārāk koplicēts, pārāk koordinēts, pārāk pilnīgs, lai būtu radies vienkārši nejaušības rezultātā. Mūslaiku pagāna apziņā pamazām top jauna reliģija, jauna vieda, kalpībai un ticībai šai reliģijā vietas nebūs.