Šajā rakstā būs tāds neliels domraksts par mums - latviešiem. Šis ir tikai un vienīgi mans subjektīvais viedoklis, varat piekrist un varat nepiekrist :)
Problēmas ar latviešiem23
184
6
Esam pārāk kūtri, slinki. Mēs, latvieši, kā nācija esam pārāk nevarīgi, nevarīgi ne jau tāpēc, ka nevaram, bet negribam. Mūsu politiķi par mums ņirgājas, paceļ mūsu minimālās algas par 10 eiro, mēs tikai nošausmināmies, sarkastiski pasmejamies un viss, slimiem cilvēkiem Latvijā ir jāgaida rindā gadiem ilgi, lai tikai uzzinātu savu diagnozi, daudzi nomirst gaidot, pat nezinot no kā viņi mirst, Latvijā iznīkst uzņēnnunni, cilvēkiem nav darba un latvieši masveidā pamet valsti, utt. Problēmu šajā valstī ir pārāk daudz, lai tās uzskaitītu. Aizbraukt no valsts jau vienkārši, atmest visam ar roku, jo tāpat nekas nemainīsies. Šeit spilgti pierādās latviešu gļēvums, mēs tā vienkārši spējam izbraukt no valsts un ļaut mūsu politiķiem turpināt postīt mūsu valsti. Nekas nekad nemainīsies, kamēr latviešiem būs šāda attieksme. Mēs bēgam no problēmām, mēs nevēlamies tās atrisināt, mēs negribam neko mainīt. Savus viedokļus mākam izteikt tikai internetā, un ticiet man, internetā ir ļoti daudz dusmīgu sašutušu cilvēku par to, kas šobrīd notiek mūsu valstī. Pat šeit spokos, kāds ik pa laikam kāds izsaka vēlmi atkārtot kaut ko līdzīgu tam, kas notika 2009.gada 13.janvārī, šādiem komentāriem bieži vien ir liels atbalsts, bet tā tas arī paliek. Tas paliek tikai interneta robežās. Dzīvē mēs nedarām neko, jo esam pārāk kūtri. Tās retās protesta akcijas pie Saeimas, kas ik pa laikam notiek ir ļoti nožēlojamas, lai neteiktu vairāk. Ar pārdesmit, vai labākajos gadījumos pārsimt cilvēkiem pie Saeimas nepietiks, lai politiķi mūsos ieklausītos, ieklausītos savas valsts pilsoņos. Viņi domā: lai jau muļķi tur protestē, mēs turpināsim dzīvot kā karaļi un kakāsim jums uz galvas. Viņiem rodas iespaids, ka esam apmierināti ar viņu darbu, ka mums viss ir labi, ka vienmēr samierināsimies ar visiem viņu lēmumiem. Un tā būs vienmēr, kamēr protesta akcijās nepiedalīsies tautas vairākums. Kāpēc citās valstīs, kad cilvēkus neapmierina viņu valdības darbs, viņi iziet ielās tūkstošos un nereti panāk pārmaiņas? Kāpēc mēs to nevaram? Mēs visi zinām, kur ikdienā atrodas tie kuri mums "kāpj uz galvas", tad kāpēc mēs neko nedaram? Man ir apnicis lasīt, interneta ziņu portālu naida pilnos komentārus, kuros tiek kritizēta valdība un notiek žēlošanās cik šeit viss ir slikti un citās valstīs labi. Tikai un vienīgi mēs paši varam cīnīties par savu laimi, beigsim sēdēt pie datoriem un ļaut mūsu politiķiem par mums ņirgāties, vai tiešām jūs nevēlaties, lai jūsu tuvinieki varētu atgriezties no ārvalstīm un pelnīt tādu pašu naudu kā tur, šeit Latvijā? Mums patīk nopūsties, saviebties, atmest visam ar roku un turpināt dzīvot, kā esam pieraduši to darīt, knapi spējot savilkt galus kopā. Mums ir jāpārvar šis slinkums. Latvieti, padomā par to visu.
Esam pārāk lieli egoisti, vienaldzīgi pret citiem. Piemēri iz dzīves. Reiz, karstā vasaras dienā braucu autobusā. Tā bija tiešām karsta diena, autobuss bija tik ļoti pārpildīts, ka daudziem cilvēkiem nācās stāvēt kājās, turklāt ļoti cieši vienam pie otra un jūs jau noteikti varat iedomāties kā ir braukt pārpildītā autobusā karstas vasaras dienas vidū. Autobusos protams vienmēr brauc daudz pensionāru, lai gan šādās dienās viņiem labāk būtu palikt mājās. Tā nu lūk autobuss sāka braukt, un pēc kāda laika vienai no pasažierēm- gados vecai tantiņai kļuva slikti un viņa savā sēdvietā saļima, nokrītot uz grīdas. Šajā brīdī mani pārsteidza cilvēku vienaldzība. Lai gan tantiņa gulēja uz grīdas, cilvēki tam vispār nepievērsa uzmanību, daudzi vienkārši noskatījās un pēc tam aizgriezās. Es un vēl viens vīrietis, sākām kliegt šoferim, lai apstājās un zvanījām ātrajai palīdzībai. Atradāmies autobusa aizmugurē un sasaukt šoferi pārpildītā autobusā bija pagrūti. Kad sāku kliegt cilvēki uz mani sāka skatīties izbolītām acīm, es kliedzu: te cilvēkam palika slikti, bet visiem šķiet bija vienalga. Beigās, šoferi izdevās sasaukt un ieradās ātrā palīdzība. Tantiņu, joprojām bezsamaņā ielika ātrās palīdzības mašīnā un aizveda. Es neuzskatu sevi par varoni, bet es un vēl viens vīrietis bijām vienīgie, kuri reaģēja, pārējie skatījās. Palasot ziņas internetā, šādi gadījumi nav retums Latvijā. Vai tiešām esam tādi egoisti, ka nevaram pat palīdzēt vecam cilvēkam, kuram palicis slikti? Esmu bijis daudzās valstīs un varu teikt, ka nekur citur nav tik vienaldzīgu cilvēku kā Latvijā. Ir bijušas reizes, kad esmu kādā svešā vietā, jo daudz ceļoju, un vienkārši nevaru atrast kādu objektu vai vietu un prasu garāmgājējiem , kur tas atrodas. Bieži vien cilvēki vienkārši paiet garām nereaģējot. Es uzskatu, ka mēs, latvieši, esam pārāk vienaldzīgi pret citiem,pret to, kas notiek mūsu valstī, un pret to, kas notiek ārvalstīs. Varbūt tāpēc esam tur, kur esam. Atbrauc kaut kādi pabiras no Anglijas un mierīgi apčurā Brīvības pieminekli, vienu no Latvijas simboliem un mēs tikai pasmejamies par to. Protams, ir arī izpalīdzīgi cilvēki Latvijā, un ir reizes, kad spējam kā tauta vienoties, lai palīdzētu cilvēkiem nelaimē, piemēram, kā tas bija pēc Maxima traģēdijas. Varbūt tikai man vienīgajam ir šāda skumja pieredze ar vienaldzīgiem latviešiem. Varbūt.
Tev patiks šie raksti
Runājot par kūtrumu - pat ja ir cilvēki, kas vēlas protestēt un cīnīties, viņi neredz Latviju ka tautu, kas pievienotos. Tas atkal liek domāt, ka tas viss ir bezjēdzīgi. Kāda jēga mēģināt rīkot protestu, ja ieradīsies daži cilvēki? Un pat tie, kas ikdienā teiktu, ka labprāt ietu un cīnītos par savām tiesībām, gan jau beigu beigās atrastu ko svarīgāku, ar ko aizņemt savu dienu. Turklāt, pat ja mēs ietu un protestētu, nevienam īsti nav skaidrs rezultāts. Mērķis. Ko tieši ir nepieciešams panākt? Ne jau lai politiķi maina savus uzskatus un rīkojas citādi. Nē, viņi ir pārāk pieraduši pie labas dzīves, lai tas būtu iespējams. Ir nepieciešams mainīt visu valsts vadību, uzticēt to visu labākām rokām - jauniem cilvēkiem, par kuriem mēs neko nezinām, kas tikai sola, ka vērsīs visu par labu. Vai mēs esam uz to gatavi? Tie pāris simti, kas ietu un protestētu gan jau atbildētu apstiprinoši, bet pārējie? Valsts sistēmas nomaiņa nav tik vienkārša un izdarāma pāris dienu laikā, kā tas var šķist, lasot šāda tipa rakstus. Vai mēs, kūtrie latvieši, spētu saņemties uz aizņemtību, protestiem mēnešu garumā, balsošanām, citu cilvēku iesaistīšanai un tamlīdzīgiem pasākumiem? Man, jāatzīst, jau domājot par to, gribas vienkārši pateikt, ka tas neko nemainīs un nav jēgas. Tomēr ar "turpināšanu cerēt, ka kļūs labāk" nekas netiks mainīts, tādēļ vajag kārtīgus līderus, kas spēj pavilkt Latvijas tautu un likt tai cīnīties par savām iespējām. Nav tā, ka tādu cilvēku nav. Viņi vienkārši racionāli domājot ir izlēmuši, ka mērķtiecīgi dosies sava mērķa virzienā, pat ja tas izslēgs iespēju palikt Latvijā. Nav jau tā, ka valstij, kurā atrodies, ir tik liela nozīme, kamēr tava dzīve ir apmierinoša. Dzimtenes jēdziens ar laiku nozīmē tikai mazāk un mazāk.
