Sveiki, mani draugi!
Vispirms es vēlos pateikties vienam cilvēkam ( diemžēl, nezinu niku) kurš man ieteica palasīt Osho grāmatas. Iegāju bibliotēkā un uzreiz šī Osho grāmata iekrita acīs. Kaut kas vilka man viņu paņemt un palasīt. Tad nu tā. Jauns ideju krājums.
Vispirms es gribu sākt ar pašu Osho. Viņš tiek uzskatīts par vienu no dižākajiem cilvēkiem 20 gadsimtā un bīstamāko cilvēku pēc Jēzus Kristus. Kāpēc Jēzus? Jēzus ir Jēzus. Sātaniskā kristietība, kura tika uzspiesta un ne mzums cilvēku gājuši bojā, kuri nepakļāvās kristietībai. Jēzus ir bīstams. Taču Osho varētu būt vēl bīstamāks, jo viņš ir pamatlicējs, kas vērš cilvēkus uz sevis izzināšanu. Tiesa, es ar šo grāmatu sēžu uz poda, ēdu, eju gulēt un pamostos ar grāmatu uz sejas, jo kaut ko tik fascinējošu es lasu pirmo reizi savā dzīvē.
Šeit spokos bija izveidoti raksti par astrālo projekciju un meditāciju. Cilvēki bija ļoti, ļoti skeptiski noskaņoti un atteicās pieņemt ideju, ka ir iespējams iziet ārā no sava ķermeņa. Bet es varu droši teikt, ka tas ir iespējams. Es meditēju jau vairāk nekā 5 gadus. No ķermeņa nav iespējams iziet vienas minūtes laikā. Lai to izdarītu, vajag praktizēties un praktizēties. Tāpat kā tu nevari paņemt matemātikas uzdevumu un hops 20 sekunžu laikā to izrēķināt. Lai to izrēķinātu, vajag mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. Saprast to. Tikai tad jūs varēsiet to izrēķināt. Tieši tāpat ir meditācija. Man nav pagaidām izdevies sasniegt to, bet es ceru, ka man tas izdosies. Bet meditācija sniedz sirdsmieru. Meditējot tu ieskaties savā apziņā, ieklausies tajā ko tev saka tavs prāts un ķermenis. Meditācija man ir labākais antidepresants. Ok. Vairāk nedaudz par grāmatas idejām.
Kāpēc es nevarēju rimties lasot šo grāmatu, sevišķi sākumu? Jo mani pārsteidz fakts, ka Osho dzīve ir nenormāli līdzīga manai dzīvei. Aiz katra vārda ko lasu, es redzu sevi. Vietām šķiet, ka grāmata ir par mani. Osho bija tipisks vientuļnieks, audzis Indijas ciemā, kur pamatizglītība bija 4 klases. Viņa audzināmie vecāki neļāva viņam satikties ar ciema bērniem.Viņš faktiski apjauta to, cik patiesībā vērtīga ir vientulība. To saprotu arī es, jo esmu ar to saskārusies, kad apkārt nav neviena, esi tikai tu pats un neviens cits. Osho ir dabas bērns. Dabas bērns, kurš reiz meditēja sēžot kokā, viņa fiziskais ķermenis nokrita uz zemes, bet viņa nemateriālais ķermenis stāvēja blakus un to redzēja. Viņš redzēja kā pienāk klāt sieviete un paberezē starp acīm (vieta, kur atrodās trešā acs) un viņš atgriezās atpakaļ savā ķermenī. Šī sieviete arī prata meditācijas noslēpumus un paņēmienus. Vai tad Osho melotu? Nedomāju vis.
Kur es vēl saskatu līdzību? Tur, ka Osho nācās iet uz skolu. Viņš tam pretojās (tāpat kā es, jo skola sūkā, ja godīgi) viņš skolā neatrada nevienu cilvēku, kas interesētos par to pašu ko viņš (tāpat kā es). Jo faktiski manā klasē un cik zinu skolas mērogā nav NEVIENAS personas, kas interesētos par zvaigžņu pasauli, būtu kā saslimis ar astronomiju vai plaši runātu par meditāciju vai lasītu filozofiskas grāmatas. Man navajadzēja lasīt Osho ideju, lai saprastu, ka skola ir vieta, kur sagatavo tikai plašajai politikas, melu, naida, egoisma un stereotipiskajai pasaulei. Lasot šo grāmatu, es saprotu, ka nedzīvoju šajā realitātē. Realitātē ir tikai mans fiziskais ķermenis, bet domas un idejas klejo kaut kur tur, tālu, tālu, tālu, tālu augšā, tur, kaut kur aiz mākoņiem, vairāku astronomisko vienību attālumā kaut kur tur aiz Saules un ārpus šīs Galaktikas, jo skolā man nav neviena domu biedra, tāpat kā neviena domu biedra nebija Osho.
Esmu ieguvusi daudz un interesantas idejas. Viena no tām ir inteliģentu un zinošu cilvēku pazīme. Tā, ir, ka domas rodās no nekā. Vienkārši no nekā izveidojās gaisma - tava atbilde. Mani fascinēja tas, ka viņš sacīja, ka inteliģentie (viņa valodā - apgaismotie) uz uzdotajiem jautājumiem atbild kaut ko citu nekā prasīts. Nē, tas nav jāsaprot ka tev jautā ''čau ko dari?'' un tu atbildi ''labi, ārā šodien burvīgs laiks''. Bet to jāsaprot mazliet savādāk. Es tā daru un ļoti, ļoti bieži, to pat ir novērojuši mani skolotāji.
Es ieguvu arī idejas par ego. Kas pēc būtības ir ego? Tā ir nākotne, ego nedzīvo tagadnē, bet dzīvo nākotnē. Tavas vēlmes izpaužās kā ego. Ego ir kā horizonts - tu uz to ej, bet tas attālinās. Jo vairāk tu ej, jo vairāk tas attālinās, bet attālums paliek tāds pats. Osho māca, ka vēlmes ir jāprot apslāpēt.
Osho saka, ka visu dzīvi viņu rūpēja tikai divas lietas: lai viņam neuzspiež neko neinteliģentu un cīnīties ar visādām muļķībām. Ar mani ir pilnīgi tas pats. Man nebija jālasa, lai es to saprastu. Esmu to darījusi visu laiku - tikai jums to stāstu ar saviem vārdiem un no sevis.
Un pēdējā burvīgā ideja, kuru esmu ieguvusi ir tā, ka visi cilvēki pasaulē jau ir sadalīti - islāmisti, kristieši, budisti, hinduisti, luterāņi, katoļi u.c.. un ir grūti atrast cilvēku, kas nebūtu nekas. Osho atzīst, ka tā pasaule, jeb Nirvāna (omg mans patīk šīs vārds) kurā viņš dzīvo ir daudzreiz labāks par realitāti. Osho saka, ka realitāte ir neglīta un pretīga. Viennozīmīgi - piekrītu.
Nekad neticēšu, ka Ošo ir teicis, ka realitāte ir neglīta un pretīga. Ošo ir teicis "Dzīvo nomodā, dzīve ir šeit un tagad. Nemeklē. Tas, kas ir - ir. Apstājies un redzi."
njā, ceļš uzsākts un vēl ejams, ejams, ejams, ejams, ejams, ejams, ejams, ejams, ejams, ejams, ejams, ejams, ejams, ejams, ejams, ejams, ejams, ejams, ejams, ejams, ejams, ejams, ejams, ejams un vēl jāiet, jāiet, jāiet, jāiet, jāiet, jāiet, jāiet, jāiet, jāiet, jāiet, jāiet, jāiet, jāiet, jāiet, jāiet, jāiet, jāiet, jāiet, jāiet, jāiet un ceru, ka viss beigsies labi 
bez skolas būtu tups bomārs kurš lasītu nevis ošo bet 5 gadus vecu avīzi,pareizāk sakot skatītos uz bildītēm jo lasīt nemācētu
