Iepriekšējā - Divas Pasaules #15
Noskrēju līdz viesistabai, lai saprastu par ko runā mana māsa un viņas draugs. Ar dusmām paskatījos uz Džo, kurš bija nelielā nesapratnē. Puisis nezināja, ka biju noklausījusies viņu sarunu, lai gan noteikti to nojauta. Ielecu mīkstajā dīvānā un atgāzu kājas pie māsas skaisti ieveidotajiem matiem. Ar pēdām pabužināju matus un izjaucu frizūru.
- Ko tu dari? – viņa dusmās eksplodēja. Māsa centās frizūru salabot, taču tas nebija iespējams. No malas tas bija ļoti smieklīgi, īpaši tad, kad uz to uzlūkojās Džo.
- Neko, gan jau, ka putnu ligzda tev labāk piestāvētu, - ironiski pasmējos un palūkojos uz māsu.
- Paldies, māšel, - viņa ironiski atbildēja un atgriezās pie temata. Viņa paskatījās uz Džo. Viņi abi sarauca uzacis, un tad māsa piemiedza ar aci. – Mēs ar Džo runājām par tavu atveseļošanos. Džo, kā jau ārsts, teica, ka tev vēl ir jāpaliek gultā, - viņa nobēra.
- Tu esi skaisti iemācījusies melot, Karmena Natālija, - pasmējos. Zināju, ka viņai ļoti nepatīk, ka viņu sauc par Karmenu, taču šoreiz bija laba situācija, kad par viņu pasmieties. Karmenas vaigi iemirdzējās sārtumā. Viņas acu zīlītes palielinājās un rokās izspiedās vēnas. Tik dusmīgu nebiju viņu redzējusi. – Es taču zinu, ka Džo nav ārsts.
- Tevi nevar piemuļķot pat tagad, - viņa brīnījās un palūkojās uz Džo. Lai man speciāli ieriebtu, viņa noskūpstīja Džo un paskatījās uz mani smaidā. Dusmas bija izzudušas, bet mana sirds bija salauzta.
- Atvainojiet, - parādīju māsai mēli un aizgāju. Zinu, ka tas ir bērnišķigi.
Uzskrēju augšā pa marmora trepēm līdz nonācu otrajā stāvā. Šajā stavā bija trīs paneļi ar koridoriem – mans un māsas, vecāku un vēl kāds, kurā bija daudz istabu, kuras nepārzināju. Mājās nebija vecāku. Viņi bija aizbraukuši.
Mājās bija pietiekami garlaicīgi, tāpēc izdomāju izpētīt trešo un svešo koridoru. Otrais stāvs bija plašs. Skatoties ar muguru pret trepēm, pavērās skats uz pagalmu. Kreisajā un labajā sānā bija man pazīstamās telpas, taču ejot pa diognāli varēja nonākt man vēl neizpētītajās telpās. Otrajā diognālē atradās durvis, kur pa taisno varēja nonākt garāžā, ejot tieši lejā pa kāpnēn.
Pirms tam iegāju savā istabā. Arī ejot pa manu un māsas koridoru, viena no sienām bija tikai no stikla. No tā pavērās brīnišķīgs skats uz Los Andželosu, lai gan visu skaisto skatu aizmālēja smogs – putekļu migla, kas lielpilsētās nebija nekas neparasts.
Varēju izvēlēties starp divām durvīm – māsas un manām. Abas bija apjomīgas un būvētas no marmora un koka. Protams, ka gāju pa savām. Manas gultas labājā un kreisajā pusē atradās divas durvis – vannasistaba un ģerbšanās telpa. Iegāju telpā, kur atradās drēbes. Lai gan biju šajā mājā pāris stundas, biju jau izpētījusi savu garderobi, kuru noteikti bija sarūpējusi mana māsa. Paņēmu visparastāko lietu – treniņjaku, jo mājā bija auksts.
Beidzot izgāju no istabas un sāku izpētīt trešo koridoru. Arī šī paneļa siena bija būvēta no stikla. Nedaudz sajutos kā slimnīcā, jo tur bija līdzīgi. Negribēju atcerēties to vietu. Aizvēru acis. Manā prātā atkal uzausa šāviens un panika. Biju pavisam aizmirsusi par to gadījumu, pēc kura izbēgu no klīnikas. Galva sagriezās un jutu, ka ir laiks atgriezties istabā, taču sev ieskaidroju, ka esmu vesela un varu darīt visu, kad un kur vēlos.
Pirmās durvis mani ieveda trenežieru zālē. Tā bija tumša, jo žalūzijas bija aizvērtas. Radās ilūzija, ka šī telpa ir priekš vairākiem cilvēkiem, jo vienam te būtu garlaicīgi. Kas diez no manas ģimenes šiet nāk?
Nākamās durvis mani ieveda tukšā istabā. Tā bija četrkantīga un tajā pat nebija ievilkta ne elektrība, ne gaismas padeve.
Nākamās durvis bija aizslēgtas. Prātoju, kas aiz tām diez slēpjās. Haotiski meklēju atslēgas abās iepriekš izpētītajās istabās, taču tad sapratu, ka atslēga ir noslēpumainās istabas durvīs.
Stendere bija neieļļota un čarkstoša. Beidzot atslēdzu vaļā durvis un iegāju istabā. Elpa aizrāvās.
Nākamā - Divas Pasaules #17
