Vidējā latvieša liekulība.29

Šo salikumu "latvietim nav mugurkaula" var nosaukt par liekulību. Vienam stāsta vienu, citam citu. Pamatskolā, esot ar draugiem, darba vietā. Kāpēc latvietim ir šīs divas sejas? Šī pielīšana, pielaizīšanās, lišķība? Tas varētu būt tā kā ieaudzis cilvēkos jau gadu gadiem. Kā arī mūžīgā nonievāšana, nopelšana. Otru labāk nosauks par muļķīti ar naivu skatījumu par dzīvi, bet pats to lietu labāk izdarīt nevarētu. Tā vai savādāk, bet ir daudz cilvēku, par kuriem gribētos teikt, kaut nu viņiem būtu vairāk drosmes. Uzstājības, ambīciju. Un patiesības. Mūsu zeme varbūt nav laimes zeme, kur visiem veicas un visi ir pārtikuši un priecīgi, bet ir valstis, kurās klājas vēl sliktāk. Šo es iedomājos tāpēc, ka ir tik daudz cilvēku, kuri ir izbraukuši uz ārvalstīm un Latviju nopaļā kā nu vien māk. Latvija tāda, Latvija šitāda. Un tad Anglija, Īrija un kas tik vēl ne būs tā zeme, kur atrast īsto laimi. 

Sekojošo nevar teikt par visiem, bet šis būs labs piemērs, lai labāk saprastu ko es ar to domāju - cilvēks, kurš jaunā darba vietā atnākot slavina savu amatu, uzņēmumu un direktoru, būs tas pats cilvēks, kurš promejot tikpat daudz nicinās savu bijušo darba vietu. Dusmas tiks izgāztas kā uz kolēģiem, nosaucot tos par palikušajiem vergiem un idiotiem, tā arī mūžīgā interneta piespamošana ar to, cik tur (kaut kur) bija slikti un nebija nevienas pašas labas lietas.

Vai tas ir vidējā latvieša lepnums? Godkārība? Vai arī visa pārāk liela ņemšana pie sirds. Cilvēks jūtas tik ļoti sāpināts, ka nemaz neatcerēsies labo un vienmēr ar naidu pieminēs konkrētos cilvēkus, vietas.. Vai tā ir saprātīga dzīvošana visu vienmēr pieminot ar ļaunu? Es domāju, ka nē. Bet vidējais latvietis nemācīsies no kļūdām. Varbūt viņam pat būs pierasts, ka viņš tiek pazemots atkal un atkal. Kāpēc notiek visāda veida pazemošana? Piemēram, darba vietās. Man šķiet, ka ir vismaz divi izskaidrojumi - vai nu priekšnieks ir tiešām kā spītīgs sadists, kurš paverdzina cilvēkus (ņirgājoties par citiem un aizmirstot par saviem kompleksiem), vai arī cilvēks vienkārši neprot darīt savu darbu un tāpēc tev tiek aizrādīts, bet tu pārspīlē un apvainojies.

Ja tu saproti, ka tev kaut kas nepadodas un ja tev ir iespēja dabūt ko labāku, kāpēc tu vēl aizvien turpini baumot ar kolēģiem, rakstīt anonīmas sūdzības utt. un tā vēl joprojām? Citas izvēles iespējas nav lielas, bet tās tomēr nav nekādas. Attiecībā uz "viszinīšiem" un "liepratējiem" gribu teikt, ka tas, ka tu māki kādu lietu, nenozīmē, ka otrs to māk (tas par tiem, kas mūždien sūkstās par saviem padotajiem ar "kā ko tādu var nezināt, ak Dievs.." bla bla bla).

Nevar mūžīgi bēgt no vietas uz vietu, no mājas uz māju, no viena dzīvesbiedra pie nākamā. Ir kaut kas jāizmaina sevī, bet to izdarīt ir ļoti grūti. Vaimanāšana par dzīvi, politiku, ekonomiku ir tik ļoti pieaugusi, ka man jāsāk domāt, ka vidējam latvietim tā ir pārvērtusies vielā, kas jau sāk riņķot asinīs un tiks nodota bērniem un bērnu bērniem. Visa liekulība un iztapība. Un nenovērtēšana. Gan cilvēku, gan dzīves apstākļu nenovērtēšana. Es nerunāšu par bomžiem, zinot vismaz vienu cilvēku, kuram nebija gandrīz nekā, bet viņam iesākumā pietiktu, ja viņam būtu istaba, kurā ir guļamais un gaisma. Bet kā ir ar tiem cilvēkiem, kas dzīvo normālos apstākļos, bet vienmēr sapņo par kaut kādu luksus dzīvi, atvaļinājumu ārzemēs divreiz gadā utt. Visu laiku prātos sēž tie nepiepildītie sapņi.

Vidējais latvietis (pieaugušais) ir vienmēr kādam parādā. Draugam, bankai vai jebkam citam. Cilvēki ņem dzīvokļus uz kredīta, par kuriem maksās gadus 30. Jo jādzīvo jau kaut kur ir. Bet kredītus ņem arī tie, kas nezin, vai spēs izmaksāt kredītu vēl līdz vecumdienām. Visi nevar būt biznesmeņi, kādam ir jāstrādā arī kāda cita labā. Mazākajās pilsētās nav daudz to cilvēku, kuriem ir kaut kas savs (bizness, firma). Sapņi šķiet nepiepildāmi un finansiāli nerealizējami. Pie tam, reti kur ir kāds cilvēks, kuram nav parādu. Un kuram pietiek naudas visam kam ("Bagāts ir nevis tas, kuram pieder daudz, bet kuram daudz nevajag"). Jā, un latvietim nav ilgtermiņa plānu nākotnei. Tiltus ceļ vienam gadsimtam, naudu sagrūž gadiem desmit. Kas būs pēc tam, tas jau pie vienas vietas.

Tik daudz neatbildētu jautājumu vēl riņķo manā galvā. Kādreiz mūsu vecvecāki un radi bija daudz strādīgāki nekā mēs esam tagad. Senči bija gatavi aizstāvet mūsu valsti un to arī izdarīja. Asinsizliešana neizpalika, bet mērķis tika sasniegts. Bet ko tas šodien daudz dod, ja, literāri sakot, vīrieši ir bez olām. Viņiem nav dūšas saņemties, izdarīt, nodibināt ģimeni. Daudzi cilvēki domā, ka viņi ir atbildīgi, bet viņu augstā atbildības sajūta bieži ir izdomāta. Viņiem šķiet, ka viņiem tas ir iekšā, bet nav. Bet šķiet, ka ir, jo tas ir tas, ko augstākstāvošie prasa - čaklums, atsaucība, sabiedriskums, smaidīgums, neatlaidība.. bla bla bla.. TUKŠA D*RŠANA!

Visas īpašības, kuras vienlaicīgi var piemist tikai kādam kuilim-robotam! Tāpēc jau cilvēki mētājas no vienas vietas uz otru, jo viņi vienkārši vairāk nevar uzsūkt to daudzveidību sevī. Tiek pieprasītas desmit dažādas īpašības, jāiedveš sev, ka tu esi ideāls, bet tu neesi. Ja tu būtu līderis, kas tu domā, ka tu būsi, tu jau sen būtu kādā vadošajā amatā. Visi cilvēki nav sabiedriski, visi nevar strādāt fizisko darbu bez pārguršanas 10 h no vietas. Cilvēks ir cilvēks. Un cilvēks var būt vājš. Un nav jākaunas vai jāuzskata sevi par sliktu tikai dēļ tā, ka tev vienkārši viss ir noriebies. Tas nozīmē tikai to, ka tu vēl neesi savā īstajā vietā.

Nezinu, kā pareizi nobeigt šo rakstu. Mierinājums un cerība nav atrasta, bet varbūt kāds paskatīsies uz sevi no malas un padomās, ka čīkst viņš tomēr par daudz.

Varbūt ir laiks pārkāpt pāri savam lepnumam un tā vietā, lai citus sauktu par vārguļiem, labāk palīdzēt viņiem iemācīties konkrētās lietas utt. Priecīgus svētkus visiem latviešiem :)