Skatos pēdējā laikā galerijas ar dažādām rotām, dizaina priekšmetiem, rolaļlietām utt. un man sagribējās padalīties ar pašas filcēto lietiņu bildēm, kas man sanākušas pēdējo mēnešu laikā. Piedodiet, ja varbūt visas bildes nav pārāk kvalitatīvas. Tās es pati esmu bildējusi.
Nedaudz par to, kas ir filcēšana jeb vilnas velšana:
Filcēšana jeb vilnas velšana ir viena no šībrīža aktuālākajām rokdarbu tehnikām. Filcēšanā izmanto divas pamatmetodes – sauso un slapjo filcēšanu. Sausajā filcēšanā vilnas formu veido, sausu šķiedru durstot ar speciālu filcēšanas adatu, līdz tā ieņem vēlamo formu. Jo ilgāk vilnas gabaliņu filcē, jo vairāk tas samazina apjomu, iegūst stingrāku formu. Priekšrocības – darinājums ir mīkstāks, vieglāk izstrādāt sīkas detaļas, zīmējumus, piemērota nelielu priekšmetu, rotu veidošanai.
Slapjajā filcēšanā sākumā, tāpat kā sausajā paņēmienā, no vilnas izveido vēlamo formu, ja vēlas, apstrādā ar adatu. Pēc tam izmērcē siltā ziepjūdenī un ar rokām veļ, līdz sasniegts cerētais rezultāts. Slapjajā filcēšanā iespējams darināt lielākus izstrādājumus – maciņus, šalles un daudz ko citu. Filcs labi izskatās, rotāts ar stikla pērlītēm, savienojumā ar citu faktūru materiāliem – filca zieds pie mežģīņauduma tērpa, filca bumbiņas krellēs kopā ar pusdārgakmeņiem, variācijas ir neierobežotas.
No vēstures. Filcs ir senākā cilvēcei zināmā auduma forma. Arheoloģiskajos izstrādājumos atrastas liecības, ka filcēšana bija pazīstama Turcijā jau 6500 gadus pirms mūsu ēras. Kvalitatīvāki izstrādājumi tika atrasti mūžīgajā sasalumā Sibīrijas apbedījumos, un tie datējami ar mūsu ēras 600. gadu. Šumeru leģenda vēsta, ka filcēšanas noslēpumu atklāja šumeru kaujas varonis Urnamman netālu no Tigras un Eifratas ieplakas. Cita leģenda vēsta, ka filcs atklāts Romas impērijas laikā mūsu ēras pirmajā gadsimtā, kad vīri, bēgot no vajāšanas, pildīja apavus ar vilnu, lai neveidotos tulznas. Ceļa beigās kustības un sviedri šķiedru bija pārvērtuši vilnas zeķēs.