Skaisti puikas ziedos. Eh, kas tad tie par puikām? Vīrieši! Bet dziļi sirdī tomēr paliek vien puikas, atceroties, kā gāja līdzi mātei pēc ziediem, ko uzlikt uz galda, viņi dodas atpakaļ uz ziedu lauku, kur atceras laimīgos bērnības gadus.
Mazais princis devās apskatīt rozes.
- Jūs nemaz nelīdzināties manai rozei, jūs vēl neesat nekas, - viņš tām teica. - Neviens jūs nav pieradinājis, un arī jūs neesat nevienu pieradinājušas. Jūs esat tādas pašas, kāda bija mana lapsa. Tā bija līdzīga simtiem tūkstošiem citu. Bet es padarīju viņu par savu draugu, un tagad viņa man ir vienīgā visā pasaulē.
Un rozes jutās ļoti neērti.
- Jūs esat skaistas, bet tukšas, - vēl viņš tām sacīja. - Jūsu dēļ nevar mirt. Protams, arī mana roze vienkāršam garāmgājējam var likties līdzīga jums. Bet viņa viena pati ir nozīmīgāka par jums visām, jo tieši viņu es laistīju. Tieši viņu es apsedzu ar stikla kupolu. Tieši viņu es aizsargāju no vēja. Tieši viņas dēļ es nogalināju kāpurus (izņemot divus trīs, lai būtu tauriņi). Es klausījos, kā viņa gaudās vai lielījās, es dzirdēju pat to, kā viņa klusēja. Jo viņa ir mana roze.
