Turpinot rakstu sēriju par sev tuvo tēmu – sportu un to kā katrs no mums var uzlabot sevi gan fiziski, gan morāli, nolēmu beidzot ieviest skaidrību vienā ļoti svarīgā lietā, ko lielākais vairums "parasto mirstīgo" neizprot. Proti, spēka sportu un tā veidiem.
Lielajam vairumam parasto pilsoņu priekšstats par spēka treniņiem ar svariem ir apmēram tāds – viņš cilā svarus, tātad viņam ir jābūt stipram, muskuļotam, lielam. No vienas puses tam var piekrist, bet no otras puses šādi spriedumi ir pamatā daudziem jau saknē nepareiziem spriedumiem par spēka atlētiem. Spēkavīri? Ceļ daudz, tāpēc, ka resni. Bodibilderi? Viņiem nav spēka. Un tādā garā.
Uzreiz jāsaka, ka šajā gadījumā tas nav nekāds oficiālais sporta iedalījums, vienkārši mana versija.
Tātad, izšķir vairākus spēka sporta novirzienus – Olimpiskā svarcelšana, Spēkavīri, Spēka trīscīņa, Roku laušanās un Bodibildings. Par pēdējo no tiem, bodibildingu, gan gribētu atzīmēt, ka daudzi to neuzskata par sporta veidu (daļēji pie šīs grupas piederu arī es), taču, kā viens no veidiem uz kuru var virzīt savas nodarbības darbam ar svariem, tas ir, tāpēc tiks apskatīts.
1. Olimpiskā svarcelšana. Tas ir viens no senākajiem sporta veidiem un īstenībā arī pats atpazīstamākais. Kā var noprast pēc nosaukuma, tas ir iekļauts Olimpiskajās spēlēs. Sacensību uzvarētājs tiek noteikts divu cēlienu veidu summā – grūšanā un raušanā. Katrā veidā sportistam ir doti 3 piegājieni, lai paceltu sevis pieteikto svaru (ja paceļ ar pirmo reizi, svaru palielina).
Lai piedalītos šajās sacensībās atlētam ir jābūt spēcīgam ķermenim, ar labu savu masu, kā arī ļoti daudz ko nosaka vingrinājuma izpildes tehnika.
Cilvēks, kurš būtu jāzina (Latvijas mērogā) – Viktors Ščerbatihs, vairākkārtējs Eiropas čempions, Pasaules čempions un Olimpisko spēļu medaļnieks.
2. Spēkavīri. Kurš gan nezina tos trakos onkuļus, kas velk lidmašīnas, nēsā 120 kg smagus "čemopdānus" un tā tālāk? Kurš gan nezina Raimondu Bergmani vai Raivi Vidzi? Liekas, ka par spēkavīriem Latvijā visi visu zina, taču viena lieta gan ir jāpiemin. Šie atlēti, lielākoties nāk no svarcēlājiem. Kāds no viņiem ir bijis veiksmīgāks, kāds – ne tik veiksmīgs, taču tas lietas būtību nemaina. Viņu galvenā atšķirība no pārējiem ir viņu spēja strādāt ar nestandarta svariem, t.i., pacelt nestandarta formas priekšmetus (piekritīsiet, ka viena lieta ir pacelt svaru stieni ar svaru ripām, cita – Atlanta akmeni, kuru pat apķert ar rokām nevar). Šajā sporta veidā liela nozīme ir spējai pielāgoties šādiem nestandarta apstākļiem.
3. Spēka trīscīņa, jeb, kas daudziem būs pazīstamāk, pauerliftings. Tas ir sacensību veids, kur atlēti sacenšas 3 disciplīnās – stieņa spiešanā guļus, pietupienos ar stieni un stieņa vilkmē. Tāpat kā Olimpiskajā svarcelšanā arī šeit ir doti 3 piegājieni svara pacelšanai un tāpat arī sacensības notiek dažādās svara kategorijās.
Tas nozīmē, ka šiem sportistiem ir jābūt labai kopējai sagatavotībai, jo vingrinājumi ietver visas galvenās muskuļu grupas. Un tā arī ir galvenā sporta veida īpašība – vienlīdz spēcīgi (proporcionāli, protams) muskuļi, lai summā varētu pacelt visvairāk svara.
Jāpiebilst, ka tāpat tiek aizvadītas sacensības, kurās nav viss spēka trīscīņas formāts. Vispopulārākās ir sacensības stieņa spiešanā guļus, taču tikpat labi var būt jebkurš cits vingrinājums vai to kombinācija.
4. Roku laušanās. Arī par šo sporta veidu visiem viss itkā būtu skaidrs, jo skolas laikos (vismaz tad kad es mācījos) roku laušanās ir visai populārs veids, lai noteiktu kurš tad ir stiprākais klasē, paralēlklasēs utt.
Taču, kur ir sporta veida specifika? Specifika ir tajā, ka galvenais ir nevis tīrais muskuļu spēks, bet gan rokas locītavu saišu spēks. Kam saites ir biezākas, tam ir lielākas izredzes uzvarēt. Tāpat jāpiebilst, ka, lai arī daudzi domā, ka ārmrestleriem pietiek ar vienu uzkačātu roku, parasti gan tā nav un sportisti vienlīdz trenē visu ķermeņa augšdaļu, jo arī tas ir vajadzīgs šajā sportā. Kājas gan ir – kā kuram (tas ietekmē iespaidu par sportistu ārpus sacīkstēm).
5. Svaru bumbas celšana. Kādam, protams, var likties, ka tā ir vakardiena un neviens ar to nenodarbojas, bet tā vis nav, nodarbojas gan, pie tam Latvijā visai populārs sporta veids šis ir. Glavenā ideja – pacelt svaru bumbu pēc iespējas vairāk reizes, iztaisnojot roku virs galvas. Sacensības notiek divcīņā, kad vienā vingrinājumā bumbas ceļ ar abām rokām, otrā – pārmaiņus, ar vienu. Svaru bumbu svars ir dažāds, no 4 līdz 56 kg, taču sacensībās izmanto tikai 16, 24, vai 32 kg smagas svaru bumbas.
Šis sporta veids ir specifisks ar to, ka tajā strādā viss ķermenis, īpaši, tā augšdaļa, liela nozīme ir saitēm.
6. Visbeidzot bodibildings. Neviennozīmīgs sporta veids un pastāstīšu kāpēc. Tāpēc, ka sacensīb gala iznākumu nosaka nevis kāds metrisks rezultāts (tālums, augstums, laiks utt.) vai savstarpējā cīņa, bet gan tiesnešu subjektīvi-objektīvais lēmums.
Tieši tāpēc pārējo sporta veidu pārstāvji nereti ne visai grib pieņemt bodibildingu kā sportu, lai gan arī vingrošanā vai daiļslidošanā, vai sporta dejās vērtēšana ir līdzīga (un pirmie divi ir Olimpiskie sporta veidi). Taču tajā pašā laikā arī šie atlēti nodarbojas ar fiziskiem treniņiem, pie tam, ne mazāk kā citi sportisti. Tāpēc, atgriežoties pie mana vērtējuma šajā jautājumā, bodibildings kā treniņi ir sports, sacensības – ar jautājuma zīmi.
Runājot par sporta veida specifiku, protams, galvenais ir muskuļu apjoms. Un šeit sākas arī tas slavenais "tie ir uzpūsti muskuļi, tiem nav spēka". Protams, šādam apgalvojumam var piekrist un var arī nepiekrist, taču patiesība ir pa vidu, proti, strādājot uz muskuļu hipertrofiju nav nepieciešams darbs ar maksimāliem svariem, galvenais, ir dot muskulim strādāt pēc iespējas pareizāk. Pieaugot muskuļu masai, pieaug arī darba svari, taču tas šajā sportā nav primārais (ja nu vienīgi priekš sevis). T.i., jebkurā gadījumā, lielie bodibilderi var pacelt, piemēram, kilogramus 150 spiešanā guļus (priekš nezinātājiem – 2011. gadā Latvijas pauerliftinga absolūtais čempions pacēla ap 170 kg), taču lielo muskuļu dēļ daudzi iedomājas, ka viņam būtu jāceļ vairāk. Taču šis ir jautājums par to, ka vēlamo uzdod par esošo.
7. Tas īsumā būtu arī viss. Neliels apraksts par sporta veidiem un to specifiku. Cerams, ka pēc tā izlasīšanas vismaz viens cilvēks neprasīs no bodibildera pacelt 200 kg spiešanā vai uzvarēt roku laušanās turnīrā, no svarcēlāja, ar vārdiem "Kas tev, grūti?" neprasīs uznest ledusskapi uz 5. stāvu, no spēkavīra neprasīs izcilu muskuļu reljefu vai pauerlifterim nepieprasīs Latvijas rekordu raušanā vai grūšanā.
Protams, kā jebkuram likumam vai parādībai, arī šeit ir izņēmumi, kad bodibilderi sekmīgi startē pauerliftingā (nodarbojas ar tā saukto pauerbildingu), bet spēkavīriem ir labs muskuļu reljefs (Mariušs Pudzjanovskis, piemēram). Taču tie ir izņēmumi. ;)
