Vai valsti var uztvert kā biznesu, un kas tad ir jānodrošina valstij?
Tātad, pa punktiem- Jebkuras valsts ieņēmumi, ekonomika un dzīvotspēja ir atkarīga no tā, cik attīstīstīta ir eksporta nozare. Sekojoši, var izdalīt vairākas lietas, kas noteiktu, vai valsts ir dzīvotspējīga.
1.Vai valsts preces ir pieprasītas ārzemēs?
2.Vai valsts var iegūt energoresursus lielā apjomā?
3.Vai valsts var būt energonetakrīga?
4.Vai valsts spēlē kādu lomu ekonomiskajā ķēdē?
5.Vai valsts var veidot saviem resursiem pievienoto vērtību?
6.Cik ļoti valsts birokrātija apgrūtina biznesu, un vai bizness ir valsts vai privātās rokās?
Sekojoši, atbildot uz šiem jautājumiem ar jā, vai nē, var saprast, cik liela ir valsts dzīvotspēja, piešķirot attiecīgos procentus. Pieņemsim, ka iet runa par valstīm, kas ir bagātas ar energoresursiem, un var nodrošināt to eksportu, jau pārstrādātos produktos.
Šāda veida scenārijs dod iespēju valstij realizēt uzreiz visus šos punktus, jo- Iegūstot jēlnaftu, to var pārstrādāt visa pasaulē pieprasītos naftas produktos- benzīnā, dīzeļdegvielā, mazutā, ķīmiskajā tekstilā, krāsās utt.
Taču, šāda veida resursi vēl negarantē valsts pārticību, jo resursu ieguve var būt apgrūtināta dēļ nodevām, papildus investoriem, kuri nodrošinās šo iekārtu uzcelšanu, loģistiku, tirgvedību(mārketingu ).
Kāds tad būtu labākais scenārijs? Lai šīs iekārtas piederētu valstij, un ar šo nozari saistītajiem cilvēkiem būtu fiksēta alga(Nebalstīta uz peļņu).
Taču, izskatīsim citu variantu, lai saprastu, kādēļ nav vēlams tirgus modelis, kurā peļņas sadali nosaka pats uzņēmējs, sekojoši, kāpēc nav vēlams privātīpašums.
Privātīpašuma un jebkura uzņēmēja interesēs, pirmkārt, ir veidot apgrozījumu, un veicināt drīzāk preču noietu cik vien iespējams lielākā skaitā, cerot ka kāds to var atļauties. Tātad- ja darbība ir veiksmīga, tad peļņa var tikt iegūta ļoti lielā skaitā, bet reducējot izmaksas, izveidosies situācija, kur neviens nesaņems atbilstošu atalgojumu savām spējām un darba kvalitātei, bet tikai, lai varētu nodrošināt aizvien lielāku peļņu.
Tāpēc, sekojoši, tiks pieņemts risinājums- samazināt algas, noformēt cilvēku pat uz minimālo algu, pie tā, ka viņš strādās kā vergs, lai tikai izdzīvotu, kāmēr pats uzņēmums pārpirks citas tirdzniecības vietas un sektorus, pirks sev greznas mājas un mašīnas.
Tajā pašā laikā viss būs likumīgi un pamatoti, jo tiks ievērota norma par minimālo algu, kas arī tiks maksāta.
Tāpēc, ja būtu iespējams scenārijs, ka uzņēmumā tiek noteikts algu sadalījums(valsts gadījumā), un pārējā, tā saucamā peļņa būtu tāda, lai tā minimāli ietekmētu preces cenu, atlikušo naudu, kas ienāktu no preču pārdošanas, varētu novirzīt nepieciešamajām nozarēm, nevis tā tiktu izmantota bagātības veicināšanas nolūkā.
Tā vietā, tiek piedāvāts kredīts, kuru, neatkarīgi no panākumiem, ir jāatdod atpakaļ. Sekojoši, nav iespējas, ka kāds atbalstīs konkrēto indivīdu individuāli, palīdzot attīstīties, bet gan tikai katrs gribēs savu tiesu- valsts gribēs nodokļus, bet banka- kredīta atgriešanu, nesakatoties uz panākumiem un kritumu.
Tāpēc, ir jāsaprot, ka pie līdzšinējās ekonomiskās sistēmas, nekad nebūs iespējams scenārijs, kurā visiem būtu iespējams dzīvot pārticībā(pasaules mērogā), jo valsts ekonomika var tikt uzlabota tikai tādā gadījumā, ja pietrūkstošais naudas daudzums tiks iegūts no kādas citas valsts.
Kāpēc rodas tāda situācija? Jo ir jāsaprot, ka jebkurš cilvēks, kura alga vai uzņēmējdarbība kādā ziņā ir aplikta ar nodokļiem(nav svarīgi, lieli vai mazi), varēs atļauties nopirkt nepieciešamās preces vai pakalpojumus tikai par to summu, kura nav aplikta ar nodokli, taču uzņēmējam tāpat būs nepieciešams iegūt trūkstošo summu, vai arī summu, kas ievērojami pārsniedz summu, kas rodas, atņemot visus izdevumus(algas ar nodokļiem un citi).
Lai to būtu vieglāk saprast, piedāvāju vienkāršu piemēru.
Iedomāsimies valsti, kurā ir 10 cilvēki, kuri katrs veido savas preces, bez nodokļiem. Sākumā, visi ir ieguvuši vienādu naudas daudzumu, kuru iztērēs par precēm, 1000 talārus, un visas viņu iespējamās preces, kopsummā maksās 1000 talārus(katram).
Tātad= 1.pārdod dzīvniekus, 2.pārdod ēdienu, 3.pārdod darbarīkus, 4.pārdod ziepes, 5.pārdod malku 6.pārdod māju, 8.pārdod apģērbu, 9.pārdod lopbarību, 10.pārdod ūdeni
Gada laikā katrs var pārdot visas preces par 1000 talāriem, ne vairāk.
Un katram šādam cilvēkam pēc gada nopirks visas preces. Rezultāts- kādam būs 3000, kādam 1000 talāru, kādam 2000. Nav svarīgi cik, bet fakts ir tads, ka viņi tāpat šo naudu apgrozīs un tā nekur nepazudīs un nemainīsies tās lielums- kā bija 10000 tālāru kopsummā, tā palika.
Taču, tagad piemērs ar nodokļiem. Pieņemsim, ka katram būtu jāatdod 100 talāru no savas naudas dēļ atļaujas pārdot savas, bet nebūtu robežas, par cik var pārdot savas lietas.
Kas notiktu pēc gada? Pēc gada, katrs saprastu, ka ja viņš pārdos visas savas lietas par 1000 talāriem, tad viņam pēc gada būs tikai 900 talāri(jo 1000-100=900).
Pieņemsim, ka sākumā tirgotāji nesaprastu, ka atdodot 100 talārus, viņiem paliks tikai 900 tālāri. Kas notiktu ar visiem tirgotājiem, pēc 10 gadiem? Tieši tā- bankrots. Jo nebūtu vairs talāru, par ko iegādāties preces.
Tāpēc, tirgotāji būtu spiesti visu pārdot katru gadu vismaz par 1100 talāriem, kas nozīmē, ka nekad nevarētu būt situācija, ka visas preces tiek nopirktas, jo citiem vienkārši nebūtu naudas, lai nopirktu visas, citu tirgotāju preces.
Rezultātā, lai varētu iegūt 1100 talārus, viņiem būtu jāatrod kāds, kurš nodrošinātu vēl šos papildus 100 talārus, sekojoši, jāpārdod preci kādam, kas to varētu nopirkt papildus, lai katru gadu nodrošinātu nepieciešamo naudas daudzumu, lai paši varētu izdzīvot- sekojoši, eskports.
Pie kā tad novedīs šis eksports? Pie tā, ka kaimiņvalstij samazināsies naudas līdzekļi, tā kļūs par izmantojamo valsti.
Tāpēc, pie tagadējās ekonomiskās sistēmas, ir situācija, kurā vienmēr būs kāds, kurš bankrotēs, jo viņa preces nepirks tādā skaitā, lai segtu visus izdevumus un nodokļus.
Par Latvijas iespējām un skatījumu, ko vajadzētu darīt, lai Latvijā uzlabotu ekonomisko situāciju, būs nākošajā rakstā.
