Sveiciens ikvienai cilvēciskai būtnei, kas vēl uzskata, ka nav pilnībā notrulinājušies un kļuvuši par pirmatnējām būtnēm ar dzīvnieciskiem instinktiem.
Kāpēc tāds ievads? Jo kopš izlasīju Kaspara Bindemaņa ziņu sociālajā tīklā „sejas grāmata”, aizvien vairāk aizdomājos par to, kur tad cilvēce atrodas tās šībrīža attīstības stadijā. „Pēdējā laikā nostiprinās pārliecība, ka evolūcija nav attīstība tās populārajā izpratnē, bet gan atgriešanās tur, kur mēs bijām, pirms sākām uzvesties kā dzīvnieki. Sava veida mājupceļš.” / Kaspars Bindemanis
Mani vienmēr ir saistījusi vēsture, bruņinieku laiki un ar to visu saistīts kino. Kopš teritorija, ko sauc par Latviju un tās sabiedrība aizvien dziļāk grimst liberālās un kapitālistiskās vērtībās un attīstās tā, ka spiegt aiz laimes gribās, mani pārņem sajūtas, ka šeit neiederos un ka pasaule kopumā neattīstās, nekļūst labāka. Planēta Zeme nekļūst par labākām mājām nākamajām paaudzēm, cilvēki nemācās no savām vai sabiedrības kļūdām ne ilgtermiņā, ne pāris gadu skatījumā. Nebeidzamie konflikti par resursiem, alkas pēc pārākuma sajūtas un varas, liekulības un alkatības pārņemtā „attīstīto” valstu sabiedrība, tās domāšana un rīcības brīžiem rada jautājumu virkni – ko es te daru? Tas ir kāds sods, ka man šādā pasaulē jādzīvo? Ko varu darīt, lai kaut ko mainītu? Kādu piemēru varēšu rādīt bērniem?
Protams, ja nevēlies dzīvot meža būdiņā un pārtikt no dabas veltēm, tad ir jāpakļaujas vispārpieņemtām normām, likumiem un tam, ko dzīve sniedz, jo ne jau viss ir drūmos toņos mālēts. Ir neskaitāmas lietas un mirkļi, kuri liek aizmirst tās šausmas, kas notiek mums apkārt un nav svarīgi vai tas ir simts vai miljons kilometrus no mums. Bet šoreiz manas pārdomas nebūs par to kā dzīvot, bet par to, līdz kam esam nodzīvojuši un nerunāju par sevi, latviešiem vai kādu citu tautību cilvēkiem, bet par ikvienu cilvēku, kurš uzskata, ka nu pat pasaule ir ļoti attīstīta un iet savu uzvaras gājienu pretī gaismai.
Internets, dažādas tehnoloģijas, kas atvieglo ikdienas darbus (roboti putekļusūcēji, tv pultis, automātiskie vārti, utt.), medicīnas un skaistumkopšanas nozaru brīnumainā attīstība, kosmosa izpēte, savstarpējās saziņas ātruma attīstība, informācijas izplatība, utt. Daudzi noteikti teiks, ka tas taču arī ir civilizācijas attīstības punkts un viss ir labi, tomēr es tā nedomāju. Jā, ir patīkami no rīta ieslēgt datoru un uzzināt par jebkuru notikumu, jebkurā pasaules valstī, bet ja reiz visās tehnoloģijās esam sasnieguši tādu attīstību tik īsā laika posmā, tad kāpēc, piemēram, enerģiju joprojām ražojam ar oglēm, radioaktīvām vielām? Kāpēc pārvietojamies ar dīzeļdegvielu, ēdam ģenētiski modificētus produktus un tik akli tērējam zemes resursus savu ērtību apmierināšanai? Vai pie tāda tehnoloģiskā attīstības lēciena pasaule jau sen nevarēja būt pārgājusi uz saules, ētera enerģiju? Atrast veidu, kā nemest ārā pārtiku, bet gan sadalīt visiem vienlīdzīgi? Kā saudzēt mežus un dzeramā ūdens tilpnes?
Arī domājot par cilvēciskām vērtībām, prāta un apziņas attīstību, nevaru teikt, ka cilvēce attīstās. Vai tā ir attīstība, ka 5 gadus veciem bērniem ir savi telefoni un planšetdatori, tie zina kā lejuplādēt un instalēt kādu programmu savā ierīcē, bet nezina, kur rodas piens?
Paskatieties uz ikgadējo „Black Friday” marasmu ASV lielveikalos un padomājiet, vai tā ir cilvēces attīstība vai arī pašiznīcība?
Un kā TV3 pieļāva domu pārraidīt dzīvās lelles?
Pēdējais piliens, lai es sāktu par šo rakstīt bija tas, ka tika sagrautas manas domas un ticība, ka Latvijā jaunatne vēl zina, no kurienes nāk produkti, ko ēdam un ir redzējuši dzīvu govi. Arī Latvijā šodien ar interneta palīdzību bērniem tiks mācīts kā aug kartupeļi. Mūsu vecāki vēl atceras kartupeļu talkas Padomju Savienībā, bet nu „neatkarīgā” Latvijā bērni audzēs podā kartupeli.
Es laikam vairs neturpināšu, jo varbūt vēl neesmu pietiekoši apdomājis to visu. Bet jebkurā gadījumā uzskatu, ka to visu kas notiek nekādā veidā nevar nosaukt par attīstību vai sasniegumiem, ja viss, kas mums tiek dots, gan vērtību, gan tehnoloģiju ziņā padara mūs slinkākus, savtīgākus, kritiski nedomājošus.
Vai pasaule jau piedzīvoja savu evolūcijas virsotni un varbūt šobrīd tā iet degradācijas un sabrukuma ceļu?
vispārinot autora domu, šodien daudzas lietas saucam par normālām, kas būtībā ir totāli absurdas. visi redz ikdienā virkni nejēdzību, bet neviens neko nedara, jo uzskata, ka tas viss taču ir normāli.
