Tas noticis pirms aptuveni 50 gadiem Kuldīgas rajonā. Drošības labad nepieminēšu konkrētu vietu. Tas ir no manas vecmamiņas pieredzes . . 
melnā grāmata44
562
28
Bērnībā vecmamma dzīvojusi mājā kopā ar vēl pāris ģimenēm. Protams, ka stallis un kūts kopīgi visiem. zirgi un govis augušas labi, ka prieks barot.
Ciemā bijusi arī ne visai iecienīta kundze gados. Viņu ne pieņēma, ne atstūma, bet ja bija izdevība, tad gāja tai ar līkumu. Pēc izskata arī samēra glīta un tā , ka neko sliktu nevar pateikt. Taču visi zināja, ka viņa ir ļauna un nebaidās likt lietā savas spējas.
Redzēdama, ka zirgi aug skaisti un barojas pārticīgi, tā uzlikusi `ļaunu aci`. Nākamajā rīta , protams, zirgi neko nav ēduši un uzvedušies tramīgi.
Tajā pašā mājā dzivojusi paveca večiņa.
Un viņai , protams, bija melnā grāmata, kas pilna ar burvestībām. Runāja, ka tai pat esot melnas lapas .. taču, paldies Dievam, grāmata tika izmantota labiem nolūkiem - lai dziedinātu.
Vecenīte, aizgājusi uz stalli un ieraudzijusi, kas tur darās ar zirgiem steigsūs gājusi pakaļ savai grāmatai. Pateikusi visiem, lai stallī neviens viņu netraucē.
Vecmamma, to padzirdējusi, līda pakaļ vecenītei. klusītiņam pavērusi durvis un lūrējusi, kas nu būs. Vecenīte no grāmatas noskaitīja savādus vārdus un otrā rīta tiktiešām visi zirgi bija tik veseli kā vēl nekad.
Pēc večiņas nāves grāmata nonāca pie viņas dēla, kurš pārceļoties to pazaudēja. Un tagad nevienam nav mazākās nojausmas, kur tā varētu atrasties.
Titulbilde. [ po*, ka Bībele, nekas cits nebija ]
