Ikvienam no mums ir gars.
Ikvienam no mums ir dvēsele. Bet kas tad ir tā dvēsele, bet kas ir gars? To skaidro reliģijas pētnieks un izbijis katoļu mūks Tomas Mūrs.
Ikdienā bieži dzirdami vārdi „gars” un „dvēsele”, tomēr to lietojums ne vienmēr ir pareizs un piemērots. Uz to norāda reliģijas pētnieks Tomas Mūrs, kurš veltījis savu dzīvi reliģijas pētniecībai, 13 gadus dzīvojot kā katoļu mūks un uzrakstīdams pētniecisko darbu reliģijas studijās.
„Gars ir tā daļa mūsu dzīves un mūsu, kas vēlas ko vairāk – tā vēlas pacelties augstāk, sajust izaugsmi, sajust labāku pasauli ap sevi. Citiem vārdiem – tā vēlas kļūt labāka. Pat došanās uz skolu un vēlme lasīt grāmatas ir gara kustība,” norāda Tomas Mūrs.
Dvēsele, turpretim, alkst pēc kā cita bez pacelšanās augstāk un zināšanu iegūšanas.
„Dvēsele, dziļā dvēsele, vairāk saistās ar ikdienišķajām dzīves situācijās, kas ir intīmas. Pirmā lieta par dvēseli, kas ikvienam ir jāsaprot, tai nepieciešams mājas, māju sajūta,” uzsver pētnieks.
„Mēs visi mazāk vai vairāk meklējam vietu, kurā palikt. „Es esmu pareizajā pasaules daļā!” vai „Es esmu pareizajā pilsētā vai pareizajā mājā!” – šie vārdi ir saistīti ar dvēseli un tās sajūtām. Māju sajūta ir mūžsena ideja – tā ir kā bāze dvēselei – justies kādā vietā patiešām labi. Bet mājas nav viss, pēc kā dvēsele tiecās. Tai ir nepieciešams arī tas, ka mēs spējam veidot ciešas attiecības ar citiem cilvēkiem.”
Pretstatā garam, kurš mīl brīvību un nemīl saistības, dvēsele jau kopš pirmās esamības dienas meklē vietu, kurā palikt un baudīt laimi.
„Mēs cilvēki esam garīgas būtnes – tas ir pavisam dabiski. Es neuzskatu, ka indivīdam ir jābūt apmācītam vai mācītam, lai viņš kļūtu garīgs, jo ikviens jau savā esamībā tāds ir. Ja tu kaut reizi esi gājis caur dārzu, pieliecies, lai priecātos par puķu aromātu vai skaistumu, ja esi juties aizrautīgs un apburts no šīm sajūtām, tu jau esi izjutis garīgu aktu – tieši tajā brīdī!”
