Šo gan es neizdomāju, šie ir patiesi notikumi, kas bija ar mani.
Mani ļoti pievelk viss pārdabiskais, reālistiski neaptveramais. Gribēju piefiksēt šo visu, lai atcerētos to ilgi. Tātad, šis būs par astrālo pasauli. Es tur esmu bijusi, pat neapzināti. Man pat galvā nebija doma tur nokļūt, es vienkārši, netišām tur nokļuvu. Un pēc tam pati sapratu, ka tā bija astrālā pasaule. Pēdējo reizi es šo sajūtu piedzīvoju, laikam, gadu atpakaļ, jeb pagaišo pavasari, laikam... Es guļu. Ne par ko nedomāju. Vienkārši aizmiegu. Un jūtu, kā es izkrītu ārā. No sava ķermeņa. Es vairs sevi nejūtu. Es sajutu sevī lielu spēku. Es atrados turpat savā istabā, tikai ne fiziskā ķermenī. Es nesaprotu, kas notiek. Bet mēģinu par to neiespringt domās. Es vienkārši, lūkojos apkārt. Pat no augšas, nezinu kapēc. Es redzu sevi. Kā es guļu. Es izstaigāju savu istabu. Es esmu tik viegla. Nu kā, kā gars. Vienkārši nejūtu neko. Ideāla sajūta. Jūtos tik brīva. Redzu es savas rokas, ķermeni, lūkojoties no astrālā ķermeņa. Es pieeju klāt tuvāk īstajai sev. Un kaut kas notiek, ka redzu, ka es atveru acis. Un viss. Es vairs neesmu tur. Es pamodos. Tās bija tikai dažas minūtes, nu kādas divas drošvien. Bet sajūtas bija nereālas. Likās, ka es uz sevi skatījos ilgu laiku. Ne ļoti ērta sajūta, bet tai pašā laikā, ļoti dīvaini interesanta. Būs jāmēģina pašai, apzinoties, iet uz to astrālo pasauli. Es to tikai tagad atceros.
