Es un mana ģimene pārvācāmies uz citu māju. Mēs to darijām tāpēc, ka mana tante saslima un viņu nebija kas apkopj, tāpēc mēs izlēmām palīdzēt.
Tantei bija liela māja, par kuras vēsturi es bieži biju apvaicājies, bet tante neko nestāstija, tikai to, ka īpašnieks bijis vecs vīrs. Sākumā man tas likās ļoti aizdomīgi, bet tad es domāju, ka tā ir mana kārtēja pusaudža fantāzija.
Es gulēju otrajā stāvā, tur parasti bija siltāks nekā pirmajā, bet vecāki un tante gulēja pirmā stāva galā, es biju diezgan tālu no vecākiem.
No rīta pamodies, pusmiegā dzirdēju savādu troksni, likās, ka tas ved no bēniņiem, bet tad troksnis parādijās pagrabā, man šķita, ka vecāki kautko dara bēniņos vai pagrabā tapēc nelikos ne zinis un atkal iemigu.
Nākamās nakts sākumā es redzēju dīvainu sapni, par vecu vīrieti, kurš bija aiz stikla un centās man tikt klāt. Vīrietim, bija asiņains uzvalks un vienā rokā bija brūce. Tas bija biedējoši.
Kad no rīta pamodos, es biju nosvīdis slapjš. Kad no rīta ēdu brokastis pamanīju vienai rokai sarkanu plankumu. Tas bija traki biedējoši, vienu brīdi es tam visam pat neticēju, domāju ka tas ir tikai sapnis. Es to pateicu mammai, bet protams kā vienmēr tādiem bērnu stāstiņiem neviens netic, mamma domāja ka tā ir tikai sagadīšanās.
Nākamajā naktī ap kādiem trijiem vai četriem (tā rādija pulkstenis) mana tante sāka skaļi kliegt, viņai jau tā bija grūti parunāt no savas slimības, bet viņa tā kliedza, ka skaņa bija pa visu māju.
Tad atskrēja mamma un tētis tanti nomierināt es tai skaitā, vecāki centās viņu nomierināt bet tas nelīdzēja viņa kliedza ļoti skaļi, tas bija biedējoši.
Vecāki ļoti parbijās tapēc aizskrēja uz otru istabu pēc telefona zvanīt ātrajai palīdzībai, jo viņi tanti nespēja nomierināt. Kamēr vecāki zvanīja ātrajai palīdzībai tante pēkšņi beidza kliegt. Es biju viens tumšajā istabā, es piegāju tantei klāt, viņa tikai skatījās grieztos, tad viņa pasmaidīja, bet smaids nebija tāds kāds viņai parasti ir, tas bija auksts un ļauns smaids. Tā viņa tur gulēja, es piegāju tuvāk, viņa sagrāba manu roku un kliedza:" Tu esi nākamais!" Tie bija viņas pēdējie vārdi.
Es pameklēju internetā šīs mājas vēsturi un tur es atradu ko šausmīgu:
"Vīrietis vārdā Džozefs Heins (57) izdarījis slepkavības ieslēdzot savus sešus upurus stikla kastēs, atstājot tos bez skābekļa un iedurot naglas upuru labajās rokās. Vīriestis izdarījis slepkavību savas mājas bēniņos."
