Tas bija laiks, kad LTV sāka pārraidīt ārvalstu seriālus. Es nespēju turēties pretim „Kapeņu stāstiem”! :D Bet tā kā man mājās šo kanālu neuztvēra, ik sestdienu gāju pie brāļa. Nu tad lūk, mēs ar bračku omulīgi sēžam un gaidām filmu, kad istabā ienāk brāļa sieva un vaicā vai mums ko nevajag, BET, viņai aiz muguras ievelkas sieviete sarkanā kleitā, mazliet garāka auguma un it kā iebāž kaut ko brāļa sievas plaukstā! Jūs nevarat iedomāties to mirkli, kad mans un „sievietes sarkanā” skatieni sastapās. Tos taču sajūtam ikviens no mums!!! Dīvainākais tas, ka uz mani blenza kaut kas, kam nebija ne ķermeņa, ne sejas – bet acu kontakts bija spēcīgs un apjukums abpusējs. Varbūt no tā, ka kāds beidzot ieraudzīja viņu? Tajā mirklī būtne ātri pagriezās un izgāja no istabas. Kad vaicāju brāļa sievai „kas tā bija par veceni” (atvainojiet), viņa jokodamies atbildēja – ai, kaimiņiene. J Viņa nebija tālu no patiesības – tā nebija kaimiņiene, tā bija dzīvokļa līdziedzīvotāja!!! Loģiski, es mudīgi piecēlos kājas un izgāju pārbaudīt – kāpnes no otrā stāva bija tik stāvas, ka pat nolecot nav iespējams tik ātri pazust. Kad pārjautāju vēlreiz – brāļa sieva atbildēja, lai beidzu dirsties. Mīļi. :D
Man neviens neticēja, kamēr neizsauca spēcīgu dziednieku no Iecavas, kurš uzreiz pateica, ka lieta nav tīra. Sacīja, ka būs nepieciešami 3 seansi, lai garu izdzītu.
Pirmajā reizē biju klāt – turēju rokās sveci, kamēr dziednieks no tālākā dzīvokļa gala veica attīrīšanu. Viss jau būtu labi, ja vienā mirklī visi nesāktu skatīties uz mani kā uz Godzillu!!! Izrādās, pēkšņi viens mans vaigs ir palicis pilnīgi melns, kā ar sodrējiem nosmērēts. Bet pēc pāris mirkļiem viss pārgāja. Tā esot bijusi atriebība par to, ka es patraucēju šīs būtnes mieru! Priecājos, ka tā atriebība bija tik nesāpīga. :D
Otrais un trešais seanss vairs nebija nepieciešams – brāļa ģimene pārvācās dzīvot citur. Brīnumainā kārtā – arī abu viņu bērnu hroniskā astma pazuda, par ko ļoti priecājos. Lai kas arī tur bija, tas joprojām ir tur!
Ja jūs zinātu, cik nepatīkami ir ielūkoties „acīs”, kuru nav, faktiski tukšumā –bet tā sajūta, ka „tukšums” raugās uz tevi – ir vēl nepatīkamāka!!!
