Spoki Skolās II5

Dažus gadus vēlāk skolā sāka strādāt cita skolotāja, jauna sieviete vārdā Miss Pērkinsa. Pilsētā klīda baumas ka skolā spokojas. Kādu rītu skolas puikas skaitīja lūgšanas, un telpu piepildīja dīvains troksnis, tādas kā atbalsis, kas nebija raksturīgas šai telpai. Piepeši kāds klauvēja pie skolotājas kabineta durvīm, bet kad skolotāja atvēra turvis tur neviena nebija. 

Vairākas reizes nedēļa dzletenīgas nokrāsas dūmaka klusām izpletās pāri klases telpai un izslīdēja cauri skolas telpām, tā bija kā auksa gaisa plūsma. Skolnieki un skolotāja, vienmēr tajā brīdī sajutās vāji un slimi, bet viņi centās to ignorēt. Dažreiz viņi dzirdēja tādus kā klusus mieklus, jeb ķiķināšanu. Baismīgas skaņas mēdza piepildīt mācību telpu. 

Uz blakus stāvošās plīts atradās grāpītis ar metāla vāku. Piepeši, mācību laikā katla vāks pacēlās gaisā, kādu mirkli lidoja nelielā augstumā virs skolēnu galvām un nokrita uz zemes ar lielu blīkši. Pēc brīža arī zvaniņš no skolotājas galda pacēlās, sāka lidot un svanīt it kā kāds to turētu un tikai censtos visus izjokot. Un skolēni to visu vēroja ar ļoti lielu izbrīnu, jo līdz šim nekas tads nebija noticis. Skolas apkopējs to ieraugot bija tik ļoti sabijies, ka atteicās vairs jebkad ieiet šai skolā, jeb tai vispār tuvoties.

Pēc kāda laiciņa, mācību laikā Miss Pērkinsa paaicināja skolnieku piecelties un nolasīt fragmentu no grāmatas. Teikuma vidū skolnieks pēkšņi apstājās un ar lielu izbrīnu rādija ar pirkstu, uz augšu. Tur bija spoka roka, kas vienkārši lidoja gaisā, līdz pamazām sāka veidoties tēls, kas noteikti bija Ronijs.

Kad bērni skatījās uz šo šausminošo parādību. Tie saprata ka tā ir mirušā zēna roka, kura ir pacelta, itkā tas ko vēlētos teikt mācību stundas laikā. Puika tur stāvēja klusām ar paceltu roku un neizdvesa ne skaņu. Viņa seja bija aptīta ar marles saitēm, tā kā viņš būtu smagi ievainots, redzams bija tikai žoklis un roka, pārējais ķermenis bija tērpts baltā apmetnī. Kad Miss Pērkinsa viņam piegāja tuvāk un centās viņam pieskarites, viņš lēnām izgaisa viņas acu priekšā, taču viņa paspēja puikam pieskarties, bet protams nesajuta neko, tikai aukstumu un lielas bailes.

Miss Pērkinsa centās nomierināt skolēnus, cenšoties tiem ieskaidrot, ka tā ir tikai viņu iztēle un ka tas nav bijis nekas īsts, tikai dūmu mākonis no vecās plīts mācību telpā. Bet bērni bija pārāk sabijušies. Un paranormālā parādība ņēma virsroku pār skolotājas psihi, bailēm, par veselo saprātu. Skolotāju it kā aizsūtija atvaļinājumā, bet viņas pienākumus uzreiz nodeva citai skolotājai, kura aizstāja viņu pavisam.

Paranormālā parādība Ronijs kurš tika iespundēts pagrabā un tai pašā vakarā nomira. Pēc tās reizes vairs netika redzēts un nekas vairs neliecināja par spoka eksistenci skolā vai tās teritorijā. Viss palika tikai to bērnu, skolotāju un pārējo skolas darbinieku atmiņās un stāstos ar kuriem tie dalījās tālāk, stāstot tos saviem bērniem un iespējams arī mazbērniem. 

Līdz šim vēl aiz vien nav izskaidrota mistiskā Ronija parādīšanās un izgaišana. 

Man pašam protams radās jautājums, vai šo skolotāju viņš apzināti padarīja padarīja par psihiski nelīdzsvarotu, vai varbūt viņš vēlējās tikai tik pamanīts. Es tomēr ticu tādām lietām, jo domāju katram ir gadījies sastapties ar ko mistisku savā dzīvē.

Un kā šķiet Tev, vai paranormāla aktivitāte ir tikai mūsu iedomas un iztēles auglis?