[ŠOKĒJOŠI] Nereālā realitāte5

Kas ir viss un kur ta sir?

Mūsu planēta – viena no daudzām, kas spējīga uzturēt dzīvību, un mūsu Saule ir salīdzinoši jauna attiecībā pret visu Visumu. Acīmredzot dzīvībai jābūt visur – gan uz planētām, kur dzīve sāka attīstīties vienlaikus ar mūsējo, gan arī uz tām, kas radās agrāk. Pastāv miljards galaktiku, kas ir par miljardiem gadu vecākas par mūsējo, tātad vismaz vienai bija jākļūst par “vardi ceļotāju”. Tā kā uz Zemes ir visi nosacījumi dzīvībai, mūsu planēta vispār varētu noteiktā brīdī kļūt par kolonizācijas mērķi. Ja reiz esam iedrošinājušies iziet kosmosā, tad arī citām civilizācijām tādai domain vajadzētu ienākt prātā. Tomēr nekādas pēdas, mājienu vai citas saprātīgas dzīves liecības Visumā neesam atraduši. Kur ir viss? Modelēšanas teorija var sniegt dažus atbilžu variantus. Ja dzīvībai jābūt visur, bet pastāv tikai uz Zemes, atbilde ir šāda: mēs atrodamies simulācijā. Tas kurš ir atbildīgs par modelēsanu, vienkārši nolēma pavērot, kā ļautiņi darbojas vienatnē. Multiversa teorija apgalvo, ka dzīvība uz citām planētām pastāv (vairumā visuma modeļu). Mums, iespējams, ir ļoti paveicies, jo dzīvojam mierīgā simulācija – tādi vientulīši visumā. Varam secināt, ka visums radīts tikai mums. Cita teorija, planetārija hipotēze, piedāvā vēl vienu iespējamo atbildi. Modelēšana paredz lielu daudzumu apdzīvotu planētu, no kurām katra iedomājas, ka tā ir viena tāda visa visumā. Iespējams, tādas simulācijas mērķis – “uzaudzēt” atsevišķās civilizācijas ego un pavērot, kas notiks. Bet kas gan atrodas aiz Visuma robežām? Saskaņā ar modelēšanas teoriju, atbilde būtu – superdators, ap kuru sasēdušas attīstītas būtnes. Taču iespējamas arī neprātīgākas lietas. Tie, kuri pārvalda modeļus, var būt tikpat neīsti kā mēs. Var būt vairāki simulācijas slāņi. Britu filosofs Niks Bostroms pauž, ka “post-ļaudis”, las izstrādājuši mūsu simulāciju, var arī paši izrādīties modelēšans produkts tāpat kā viņu radītāji, un var būt daudzi realitātes līmeņi, un to daudzums laika gaitā var palielināties. Aktuāls paliek jautājums: kurš radījis patieso visumu? Šī ideja ir tik tāla no mūsu dzīves, ka liekas pat neiespējami par to spriest. Tomēr, ja modelēsanas teorija vismaz var paskaidrot mūūsu Visuma ierobežoto izmēru un saprast, kas atrodas aiz tā robežām iespējams, tas ir labs sākums esamības dabas izziņā.

Smadzenes akvārijā

Zinātniekiem ar vienkāršu eksperimentu pārliecinoši izdevies pierādīt, ka vairums mūsu pieņēmumu par tā dēvēto objektīvo realitāti jau pēc definīcijas ir aplami. Eksperimentu sauc “Smadzenes kolbā”. Zinātniekiem izdevies pilnībā neskartas cilvēka smadzenes pārvietot no galvaskausa kolbā ar barojošo šķīdumu. Šo eksperimentālo smadzeņu neironus pieslēdza datoram, kas ģenerē elektriskos impulsus, kuri ir identiski tiem, kādus saņemtu smadzenes, atrodoties ķermenī. Tādā veidā cilvēks, kuram pieder smadzenes, neskatoties uz ķermeņa trūkumu, joprojām sevi turpina apzināties kā esošu un iesaistītu apkārtējās pasaules norisēs. Tā kā impulse, kurus saņem neironi, jebkuram cilvēkam ir vienīgā iespēja mijiedarboties ar apkārtējo realitāti, no smadzeu redzespunkta nav iespējas droši apgalvot, vai tās atrodas galvaskausā vai kolbā. Ričs Terils no NASA Reaktīvās kustības laboratorijas ķērās pie šā eksperimenta, lai izklāstītu visnotaļ orģinālu uzskatu par Visuma dabu. VIņš uzskata, ka mēs visi atrodamies kāda dievišķa datora iekšienē, bet mūsu tā dēvētās identitātes – personības – ir tikai māsklīga saprāta darbibas blakusprodukts. Savas teorijas argumentācijā Ričs Terils atsauies uz Gordona Mūta likumu, kura pamatā ir novērojums, ka datoru izskaitļošanas jauda dubultojas ik pāris gadu. Saglabājot tādus tempus, pēc 30 gadiem 100 miljoni datoru spēs modelēt cias cilvēciskās dzīves ar visiem domāšanas procesiem un iespaidiem. Ja kas tāds kļūs iespējams, tad kādēļ gan nepieņemt, ka tas jau reiz noticis, bet mēs ar visām mūsu domām un sajūtām esam iedarbinātas datora programmas daļa?

Ieprogrammētā brīvība

Ričs Terils apgalvo, ka ir veids, kā pierādīt mūsu pasaules iluzorismu. Mūsu pasaule uzvedas tāpat kā datorspēles Grand Theft Auto realitāte. Spēlmanis var bezgalīgi ilgi un fenomenālos sīkumos izpētīt spēļu pilsētu Liberty-City. Pilsētā viņš ierauga tieši to, ko Vjag ieraudzīt attiecīgajā brīdī, sašaurinot veselu megapoli līdz consoles izmēram. Visums izturas tieši tāpat, uzskata zinātnieks. Kvantu mehānikā atsevišķām daļiņām nav noteikta stāvokļa, ja tās nenovēro konkrētajā brīdī. Daudzi teorētiķi pamatīgi noņēmušies, cenšoties to teoretizēt. Viens no paskaidrojumiem – mēs dzīvojam simulācijā un redzam to, kas jāredz kādam vajadzīgaja mirklī. Riča Terila teorija liekas neprātīga, tacu to atbalstīja vadošie fiziķi. 21. Gadsimta sākumā slavenais zinātnieks Sets Loids izvērtēja visu pasaules skaitļošanas jaudu, pielīdzinot to milzīgam datoram, kas veic bezgalĪgus aprēķinus kvantu līmenī Viņaprāt, pilnīgai visas mūsu realitātes modelēšanai no Lielā sprādziena brīža līdz šim mirkliim būs nepieciešams mašīna ar 1090 bitu atmiņu, kurai nāksies veikt 10 120 loģisku operāciju. Patiešām, daoti spēj apstrādāt milzīgus informācijas daudzumus, un daži no produktīvākajiem un intensīvākajiem risinājumiem pieprasa modelēšanu, simulācijas ar daudzu mainīgo un mākslīgā intelekta iekļaušanu risinājumu analīzei un rezultātu izpētei. Dažas simulācijas ir kā datorspēles, kas modelē virtuālo realitāti, iekļaujot situācijas no reālās dzīves. Tieši tā izskatās mūsdienu simulācijas, un datori kļūst aizvien jaudīgāki un ātrāki. Izskaitļojošā jauda mērķtiecīgi palielinās, un datori pēc 50 gadiem gluži reāli var būt miljons reižu jaudīgāki nekā patlaban. Ja datori kļūs pietiekami jaudīgi, tie spēs radīt vēsturisku simulāciju, kurā pašapzinīgām būtnēm nebūs ne mazākā nojausma par to, ka tās ir tikai programmas daļa. Hārvardas superdators Odyssey jau spēj modelēt 14 miljardu gadu vien dažu mēnešu laikā.

Virtuālais Dievs?

Ja modelis būs pietiekami kvalitatīvs, iekšienē neviens nesapratīs, ka tā vispār ir simulācija. Smadzenes kolbā nenojauš, ka atrodas laboratorijā. Tās ir pārliecinātas, ka joprojām ir pilnvērtīgs cilvēks. Taču, izrādās, arī simulācijai var būt savi trūkumi, “robi matricē”. Pilnīgi iespējams, ka tas, ko ikdienas dzīvē dēvējam par mistiku, spokiem un brīnumiem, nav nekas cita kā bojājums “matricē”, programmā, kurā kaut kas nogājis greizi, jo tās radītājs, iespējams, ir vien parasts mirstīgais, kurš programmā pieļāvis kļūdu. Ļaudis sen spiež par dieva radītāja ideju, kas radījis mūsu pasauli. Daži joprojām iztēlojas dievu kā bārdainu vīru, kas sēž mākoņos. Iespējams, tas nemaz nav tālu no patiesības, tikai bārdaunais programmētājs sēž pie datora un klikšķina klaviatūras taustiņus, spēlējoties ar mūsu likteņiem. Nākamias loģiskais jautājums: kādēļ viņš ieprogrammē cilvēkus kalpot savam radītājam, par ko arī pauž vairums reliģiju? Tas var būt tīši vai netīši. Iespējams, programmētājs vēlas, lai mēs zinātu, ka viņš pastāv, un uzrakstja kodu, lai dotu mums iedzimtu sajūtu, ka viss ir īpaši radīts. Iespējams, viņš to nemaz nedarīja un negribēja, tomēr intuitīvi mēs pieņemam radītāja esamību. Dieva kā programmas radītaja ideja attīstās divos ceļos. Pirmais: programmu iedarbināja, ļava visam attīstīties pēc iekodētās shēmas, un simulācija noveda mūs tur, kur atrodamies šodien. Otrs pavērsiens vaino burtisko kreacionismu. Saskaņā ar kristiešu pielūgot Bībeli, dievs radīja pasauli un dzīvību spetiņu dienu laikā, bet šajā gadījumā viņš izmantoja datoru, nevis kosmiskos spēkus. Zinātnieki ir pārliecināti, ka mūsu Visums labāk izskaidrojams ar skaitļu, nevis vārdu palīdzību. Visu Visumā var kaut kāda veidā saskaitīt, sadalīt, sareizināt. Pat dzīve pakļaujas kvantitatīvam novērtējumam. Grandiozo projektu “Cilvēka genoms”, kura procēsa izskaitļoja cilvēka DNS struktūru, atrisināja ar datoru palīdzību. Visus lielos Visuma noslēpumus atrisina ar matemātikas palīdzību. Un, ja viss ir matemātika, tad visu var pārvērst skaitļos. Tādā gadījumā iespējams pilnībā viss! Piemēram, no genoma bāzes koda varradīt cilvēku datora iekšienē. Bet, ja iespējams radīt vienu tādu eksemplātu, tad tikpat iespējami radīt veselu pasauli. Turklāt zinātnieki iet vēl tālāk un pieņem, ka kāds, iespējams, to jau ir izdarījis un tieši tā arī radījis mūsu brīnišķo pasauli.

Sieviete sarkanajā kleitā

Tomēr, pat tajā gadījumā, ja datori kļūst aizvien jaudīgāki, Visums var izrādīties pārāk sarežģīts, lai ietilptu vienā no tiem. Katrs no septiņiem miljardiem cilvēku ir pietiekami sarežģīts, lai konkurētu ar jebkuru iespējamo iztēloto draugu. Un mēs spējam iztēloties vien bezgalīgi mazu milzīgā Visuma daļiņu, kas ietver miljardiem galaktiku. Būs neiedomājami sarežģīti uzskaitīt visus mainīgos parametrus. Bet modelētai pasaulei nav jābūt tik sarežģītai, kāda tā liekas. Lai kļūtu pārliecinošs, modelim nepieciešami daži sīkāki rādītāji un ļoti daudz virtuālo spēlētāju. Tas ir kā vienā no sērijas GTA datorspēlēm, kura glabājas simtiem cilvēku, bet spēlētājs mijiedarbojas vien ar dažiem. Dzīve var būt ļoti līdzīga. Pastāvat jūs, jūsu tuvinieki, radinieki, bet visi tie, kurus jūs sastopat uz ielas, var būt vien virtuāls tēls. Tiesa, tiem var būt vārds, dažas domas, taču ieprogrammētajai identitātei noteikti nebūs emociju, “Cilvēki uz ielas” var izrādīties vien metonīmija, tēls, skice, tāpat kā “sieviete sarkanajā kleitā” no “Matriksa”. Tādējādi mūsu Visums var izrādīties ne tik sarežģīts. Viss atkarīgs no spēlmaņa un, protams, programmētāja. Videospēles ietver sevī milzīgas pasaues, bet konkrētajā mirklī nozīme ir tikai spēlmaņa pašreizējai lokācija, jo tieši tur noris darbība. Realitāte var noritēt pēc tāda paša scenārija. Esošais aiz uztveres robežām var glabāties atmiņā un izpausties vien nepieciešamības brīdī. Savukārt tālās vietas, kuras mēs nekad neapmeklēsim, piemēram, citas galaktikas, simulācijā vispār var nebūt ielaistas. Bet, ja nu mums radīsies vēlme uz tām paskatīties, programmu papildinās ar pārliecinošiem tēliem. Tiesa, cilveki uz ielām vai tālas zvaigznes ir viena lieta. Taču mums nav pierādījumu, ka mēs pasi eksistējam tādā viedā, kādā esam sevi raduši iztēloties. Mes uzskatām, ka pagātne notika, jo mums ir pieejamas tās liecības – atmiņas, fotoalbumi, vēstures grāmatas. Bet ja nu tas vis sir tikko uzrakstīts kods? Ja nu mūsu dzīve rekonstruējas ik mirkli, tiklīdz pamirkšķinām acis? Interesantākais ir tas, ka to nav iespējams ne pierādīt, ne atspēkot!