Interesanti, ko par nāvi domā mitoloģijā.
Nāves personifikācija.0
107
0
Kopš daudziem gadiem atpakaļ cilvēki ir mēģinājuši personificēt nāvi, iedodot fiziskam procesam cilvēkveidīgu figūru. Nāve ir fizisks process, kad beidz pastāvēt cilvēks. Mūsdienās nāves idejas ir atnākušas tādas kādas viņas ir - kaulains skelets, melnā kostīmā ar izkapti rokās.
Kādreiz cilvēki sadalīja pasauli pa mātēm. Dzīve un dzīvība bija labā māte (Good Mother), bet nāve bija ļaunā māte (Evil Mother).
Taču senajā Grieķijā cilvēki dzīvi iztēlojās kā sievietes tēlu, bet nāvi - kā vīrieša tēlu. Nāvi viņi dēvēja par Thanatos, par miega dieva Hypnos dvīņu brāli.
Taču Ebreju - Kristiešu mitoloģijā nāve nav personificēta kā cilvēka figūra, bet gan kā darbība. Viņuprāt, nāve ir pats ļaunākais, kas var eksistēt. Nāve bija grēks. Par nāvi viņi vēl dēvēja Pale Horseman jeb gaišo jātnieku, kurš nogalināja cilvēkus.
14. un 15. gadsimtā bija daudz un dažādi kari, kad personificēt nāvi bija diezgan populāri. Kā viena no personifikācijām bija ''nāves deja'', kad skeletaina figūra ceļās no saviem kapiem un aicina cilvēkus pievienoties ar viņu dejā. Vēlāk tas tika attēlots mākslā un mūzikā. Parīziešu mākslinieks Guyot Marchaut 15. gadsmitā attēloja nāves deju savā gleznā, kura kļuva populāra visā Eiropā.
Tāpat arī vācu gleznotājs Hans Holbein the Younger nāves deju attēloja 51 gleznā.
Tev patiks šie raksti
