›

Mr. Widemouth 6

93 1

Nesen te bija ielikts raksts par šo leģendu no CreepyPasta. :) Varbūt kāds jau painteresējās par viņu un būs dzirdējis stāstu par viņu, bet es izlēmu iztulkot un ielikt to šeit. Gandrīz neko pati nedomāju

Laikā, kad biju bērns, mana ģimene bija kā ūdens pile lielā upē - nekad vienā vietā neuzturējāmies ilgi, jo tētis, vēlēdamies nodrošināt ģimeni, bieži mainīja darbavietu.

Lielākā daļa atmiņu par dzīvesvietām ir neskaidras un bezjēdzīgas - ķerenes mājas pagalmā, mēģinājums uzbūvēt plostu nelielā līcī aiz dzīvokļa, ko īrējām un tā joprojām. Bet ir daudzas atmiņas, kas ir skaidras, it kā tas būtu noticis tikai vakar. Es bieži brīnos, ka varbūt šīs atmiņas ir murgi, kas rādījušies, kad ilgi slimoju tajā pavasarī, bet sirdī es zinu - atmiņas ir īstas.

Mēs dzīvojām mājā ārpus rosīgas metropoles. Tā bija liela celtne, it īpaši 3 cilvēku ģimenei. Te bija vairākas istabas, ko nebiju apskatījis 5 mēnešus, kamēr dzīvojām te. Kaut kādā ziņā tās bija tikai atkritumu telpas, bet tā bija vienīgā pieejamā māja, vismaz stundas laikā, kas bija dota, lai pieņemtu lēmumu.

Dienu pēc manas dzimšanas dienas (ko ''apmeklēja'' tikai mani vecāki), es saslimu ar drudzi. Ārsti teica, ka man ir mononuklioze, kas nozīmēja to, ka nekādu spēļu un vismaz 3 nedēļas palikt gultā. Tas bija drausmīgs laiks, būt gultas režīmā, kad mēs bijām pakošanās procesā, lai pārvāktos un vairumu manu mantu mēs jau sapakojām kastēs, atstājot manu istabu tukšu. Mamma nesa limonādi un grāmatas vairākas reizes dienā, kas sniedza domu, ka tā būs mana vienīgā izklaide turpmākās dažas nedēļas.

nbsp Es nevaru atcerēties kā... Autors: Fosilija Mr. Widemouth

Es nevaru atcerēties kā satiku Mr. Lielmuti. Domāju, ka tas bija pēc nedēļu ilgas slimošanas. Manas pirmās atmiņas par mazo radījumu ir, ka es jautāju vai viņam ir vārds. Viņš teica, lai saucu viņu par lielmuti, jo viņa mute bija milzīga. Fakts, ka viņam viss bija milzīgs salīdzinājumā ar ķermeni - galva, acis, šķībās ausis - bet mute viņam bija vislielākā.

''Tu izskaties līdzīgs Fērbijam,'' es teicu, kad viņš uzsita pa vienu no manām grāmatām.

Mr. Lielmutis apstājās un nesaprotoši uz mani paskatījās: ''Fērbijs? Kas tas ir?''

Es paraustīju plecus: ''Tu zini... rotaļlieta. Mazs robots ar lielām ausīm. Par viņu var rūpēties kā par īstu dzīvnieku.''

''Āāā,'' Mr. Lielmutis atsāka pētīt grāmatas, ''tev tādi nav vajadzīgi. Tas nav tas pats, kas iegūt īstu draugu.''

Es atceros Mr. Lielmuti izgaistam katru reizi, kad mamma ienāca mani pārbaudīt.

''Es slēpos zem tavas gultas,'' viņš vēlāk skaidroja, ''es negribu, lai tavi vecāki mani redz, jo baidos, ka viņi mums vairs neļautu spēlēties kopā.''

Pirmajās dienās mēs neko daudz nedarījām. Mr. Lielmutis tikai skatījās manas grāmatas sajūsmā par stāstiem un attēliem.

3. vai varbūt 4. rītā pēc tam, kad satiku viņu, viņš mani sagaidīja ar platu smaidu sejā, ''Man ir jauna spēle, ko varam spēlēt... Mums jāgaida līdz tava māte pārbaudīs tevi, jo viņa nedrīkst redzēt mūs to spēlējam. Tā ir slepena spēle."

Pēc tam, kad mamma parastajā laikā piegādāja vairāk grāmatu un limonādi, Mr. Lielmutis izslīdēja no pagultes un satvēra mani aiz rokas, ''mums jāiet uz istabu gaiteņa galā.''

Es iebildu, jo vecāki aizliedza pamest istabu bez atļaujas, bet viņš neatlaidās līdz es padevos.

Istabā nebija ne mēbeļu, ne tapešu. Te bija tikai logs, kas atradās pretī durvīm. Mr. Lielmutis metās cauri istabai un atrāva vaļā logu. Tad viņš palūkojās lejā.

nbsp Mēs atradāmies 2 stāvā... Autors: Fosilija Mr. Widemouth

Mēs atradāmies 2. stāvā, bet māja bija uz pakalna, un no šīs vietas zeme bija tālāk kā normālai divstāvu mājai.

''Man patīk šeit augšā spēlēt iztēlošanās spēli,'' Mr. Lielmutis skaidroja ,''Es iztēlojos, ka tur lejā ir liels, mīksts batuts un es lecu. Ja tu iztēlojies to pietiekami labi, tad tu atlec atpakaļ gluži kā spalviņa. Es vēlos, lai tu pamēģini...''

Es biju piecgadnieks ar drudzi, un tikai neliela skepses ēna izšāvās caur manām domām, kad skatījos lejā un apsvēru: ''Tas ir ilgs kritiens.''

''Bet tā jau ir jautrākā daļa. Tev nebūtu interesanti, ja būti īss kritiens - tas līdzinātos vienkāršai lēkāšanai uz pa batutu,'' viņš mēģināja pārliecināt.

Es spēlējos ar ideju iedomājoties sevi lidojam lidojam lejā, lai atlektu atpakaļ logā uz kaut kā tāda, ko cilvēku acis neredz. Bet mana reālistiskā puse ņēma virsroku. ''Varbūt citu reizi. Es nezinu vai man ir pietiekami laba iztēle. Es varētu savainoties.'' teicu.

Mr. Lielmutis sašķobīja seju, bet tikai uz mirkli. Dusmas deva ceļu īgnumam: ''Ja jau t saki...." Atlikušo dienas daļu viņš pavadīja zem manas gultas kluss kā pele.

Nākošajā rītā Mr. Lielmutis ieradās nesot mazu kastīti. ''Es vēlos tev iemācīt žonglēt,'' viņš paziņoja, ''Te ir dažas lietas ar kurām vari trenēties pirms es sāku tevi mācīt!''

Es ieskatījos kastē. Tā bija pilna ar nažiem. ''Vecāki mani nositīs!'' es iesaucos nobijies, ka Mr. Lielmutis manā istabā ir ienesis lietas, kam vecāki aizliedz pat pieskarties, ''Es taču tikšu sabārts un sodīts uz gadu!''

Mr. Lielmutis sarauca pieri: ''Ir jautri ar tiem žonglēt. Gribu, lai tu pamēģini!''

Es aizstūmu kasti projām: ''Es nevaru. Man var būt problēmas. Naži nav pietiekami droši, lai tos mestu gaisā.''

Mr. Lielmutis drūmi paskatījās. Viņš pastūma kasti zem gultas un palīda apakšā pats, kur arī pavadīja atlikušo dienu. Es sāku brīnīties, cik bieži viņš atradās zem manis.

izveidot rakstu izveidot testu

nbsp Man radās problēmas ar... Autors: Fosilija Mr. Widemouth

Man radās problēmas ar miegu, jo Mr. Lielmutis naktīs mani modināja sakot, ka novietoja tramplīnu zem loga - lielu, bet tumsā to nevar redzēt. Es vienmēr atteicos un mēģināju atkal iemigt, bet Mr. Lielmutis pastāvēja uz savu. Dažreiz viņš palika līdz pat rītam, iedrošinot mani lekt.

Ar viņu vairs nebija jautri spēlēties.

Kad mamma no rīta atnāca, viņa teica, ka drīkstu iziet ārā, tas nākšot par labu veselībai pēc ilgās dzīvošanās pa istabu. Priecīgs uzvilku kedas un izskrēju uz lieveņa, ilgojoties sajust saules starus uz sejas.

Mr. Lielmutis gaidīja mani: ''Ir kaut kas, kas tev jāredz.'' Laikam es uz viņu jocīgi paskatījos, jo viņš piebilda: ''Tas būs droši. Apsolu.''

Es sekoju viņam līdz takas... Autors: Fosilija Mr. Widemouth

Es sekoju viņam līdz takas sākumam, kas veda caur kokiem aiz manas mājas. ''Šī ir svarīga taka,'' viņš skaidroja, ''Man bija daudz draugu tavā vecumā. Kad viņi bija gatavi, es nogādāju viņus lejā pa šo taku - uz īpašu vietu. Tu vēl neesi gatavs, bet kādu dienu es ceru tevi nogādāt te.''

Es atgriezos mājās vēloties uzzināt, kas tik īpašs ir takas galā.

2 nedēļas pēc tam, kad satiku Mr. Lielmuti, pēdējās mantas bija sapakotas un saliktas kravas mašīnā. Es sēdēju mašīnas kabīnē blakus tētim. Es apsvēru vai teikt Mr. Lielmutim, ka pārvācos, bet pat būdams 5 gadus vecs, es domāju, ka radījumam varbūt nav tie labākie nodomi, neskatoties uz to, ko viņš teica iepriekš. Tādēļ es nolēmu pārvākšanos paturēt noslēpumā.

Mēs ar tēti bijām mašīnā jau četros no rīta. Viņš vēlējās nonākt galā pēc iespējas laicīgāk. Izskatījās, ka viņš ir gatavs skriet maratonu, nevis 2 dienas pavadīt sēžot pie stūres.

''Pietiekami agri tev, ne?'' viņš jautāja.

Es pamāju un atbalstīju galvu pret logu, cerot pagulēt līdz saullēktam. Es sajutu tēta roku uz sava pleca: ''Šī ir pēdējā reize, kad pārvācamies, es apsolu, dēls. Zinu, ka tev tas ir grūti, bet kādu dienu mani paaugstinās un mēs varēsim vairs nepārvākties un palikt, un tu varēsi iegūt draugus.''

Es atvēru acis kad braucām nost no piebraucamā ceļa. Es redzēju Mr. Lielmutes siluetu savas istabas logā. Viņš stāvēja nekustīgi, līdz mašīna izbrauca uz galvenā ceļa. Viņš nedaudz žēlīgi pamāja ardievas ar gaļas nazi rokās. Es nemāju pretī.

Pēc daudziem gadiem es atgriezos tajā pilsētā. Zemes gabals ar mūsu māju stāvēja tukšs, izņemot mājas pamatus, mājas, kas nodega dažus gadus pēc mūsu aizbraukšanas. Ziņkārības dēļ es aizgāju pa taciņu, ko pirms gadiem man parādīja Mr. Lielmutis. Daļa no manis paredzēja, ka viņš izleks no kāda koka aizsega un nobiedēs mani, bet es jutu, ka viņš ir prom līdz ar māju.