Iespējams daudziem ir jautājums- 'Kas tas melnais caurums vispār ir?"
melnais caurums ir apgabals, kurā gravitācija ir tik spēcīga ,ka jebkurš gaismas stars, kas cenšas izbēgt no tā, tiek aizvilkts atpakaļ. Tāpēc iekrītot melnajā caurumā, var gadīties ka, ka tu nekad netiksi no tā ārā. Iekrišana tajā ir līdzīga pārkrišanai pāri Niagāras ūdenskrituma malai- tikt atpakaļ augšā nav iespējams tai pašā veidā, kā tu tiki lejā.
Melnā cauruma malu sauc par "horizontu". Tas līdziās ūdenskrituma malai. Ja tu atrodies vēl pirms malas, vēl vari aizbēgt, ja vien aizējies pietiekami ātri, taču, tiklīdz tu pārkrīti malai pāri, ar tevi ir cauri.
Jo vairāk lietu iekrīt melnajā caurumā, jo lelāks tas aug, un horizonts pabīdās tālāk uz ārpusi. Tas ir līdzīgi cūkas barošanai- jo vairāk tu tai dod ēst, jo resnāka tā paliek.
Melno caurumu var radīt, spiežot ļoti lielu vielas apjomu mazā telpas apgabalā. Tad gravitčijas spēks būs tik stiprs, ka gaisma tiks vilkta atpakaļ un nespēs izbēgt.
Melno caurumu var radīt tā sauktās supernovas- zvaigznes, kas, iztērējušas degvielu, eksplodē kā milzu ūdeņraža bumba.ja zvaigzne ir vairākas reizes lielāka kā mūsu Saule, sprādziena rezultātā izveidosies melnais caurums.
Kā to var ieraudzīt? To nevar, jo gaisma nekādā veidā nevar pamest melno caurumu. Tas ir līdzīgi kā tumšā pagrabā meklēt melnu kaķi. Taču melno caurumu ir iespējams pamanīt, ievērojot, ka tā gravitācija ietekmē citas lietas. Mēs redzam zvaigznes, kas riņķo orbītā ap kaut ko, ko mēs neredzam, bet zināms, ka tas var būt tikai melnais caurums. Mēs varam arī redzēt arī gāzes un putekļu diskus, kas rotē ap kādu neredzamu centrālo objektu , taču zinām, ka tas nevar būt nekas cits kā melnais caurums.
Cilvēki kādreiz domāja ka nekas nevar tikt laukā no melnā cauruma. Jebka, kas iekrīt melnajā caurumā, tiks uzskatīts par uz mūžiem zudušu. Tie ir kā mūžīgi cietumi, no kuriem nav cerību izbēgt. Taču tad tika atklāts, ka tā gluži nav. Sīkas vibrācijas laikā un telpā norādija uz to, ka melnie caurumi nevar būt nevainojami slazdi, par kādiem kādreiz tos uzskatija; tajos ar laiku rastos daļiņu noplūde, kas izpaustos kā Hokinga radiācija. Jo lielāks melnais caurums, jo noplūdes ātrums būs lēnāks. Hokinga radiācija liktu melnajiem caurumiem lēnām izgarot. No sākuma izgarošanas ātrums būtu ļoti mazs, taču, melnajam caurumam saraujoties, tas pieaugtu. Galu galā melnais caurums pēc miljardiem un miljardiem gadu melnais caurums pazustu pavisam. Tapēc melnie caurumi nav mūžīgi cietumi. Un kolīdz melnais caurums būs pazudis, ja rūpīgi pārbaudīs tā sastāvu varēs uzzināt kas reiz tajā iekritis.
Melnajā caurumā var iekrist gluži tāpat, kā var iekrist saulē. Ja tu krīti ar kājām pa priekšu, tad kājas atradīsies tuvāk melnajam caurumam nekā galva, un melnā cauruma gravitācija tās pievilks stiprāk. Tāpēc tu tiksi izstiepts garumā un saspiests no sāniem. Jo lielāks melnais caurums, jo vājāks spiešana un stiepšana.
