Mans spoku stāsts 627

Uz galda bija tikai cepumu burka ar cepumiem un  arī piena glāze. Es pateicos un paņēmu vienu cepumu. Sāku ievērot, ka vecās tantiņas smīns paliek arvien lielāks. Es sāku domāt ,ka šeit nav kaut ,kas kārtībā. Es piecēlos un teicu, ka man jādodas mājup un nevaru šeit ilgāk uzkavēties. Tomēr viņa teica :,,Kur tad tu steigsies? Mums laika daudz !’’ Es tomēr piebildu, ka mani vecāki uztrauksies, bet viņa neklausījās un sāka taisīt manis doto kastīti vaļā. Tur bija torte. Viņa to izņēma ārā un iemeta man to tieši sejā izkliedzot vārdus:’’ KAS TAS PAR SŪDU KO TU MAN TE ATNESI!!!’’ Mazliet komisks sākums , bet tālāk ,gan vairs nebūs tik jautri. Neko neredzēju , tāpēc atsitos pret sienu. Grīda bija nestabila un es ielūzu. Es knapi turējos pie grīdas neko neredzēdama. Man asiņoja visas maliņas ,jo šī grīda bija no koka un krītot dabūju dziļas brūces. Vecā ragana man uzlēja ūdeni ,lai varu ko redzēt.

Viņai rokās bija maza lellīte un adatas. Viņa teica :,, REDZI , KAS IR ŠIS??!!!VUDŪ LELLE!!!’’ Es par tādu neko nebiju dzirdējusi. Viņa man iepēra pa galvu un es nokritu pagrabstāvā. Tur bija slapjš un smirdīgs. Man bija bail . Pēkšņi tur iedegās uguns . Un tā bija viņa. Es sāku kliegt , bet neviens mani nedzirdēja. Visas sienas ,bija asiņainas. Man likās ,ka viņa mani gaidīja.Es gribēju paskriet viņai garām ,bet viņa iedūra mazajai lellītei sānos. Pēkšņi man sāns sāka asiņot un drausmīgi sāpēt. Es nokritu. Pagrabstāva ūdens mazliet iekrāsojās sārtā krāsā. Nezināju ko iesākt, tāpēc sāku lamāties uz viņas . Viņa savai lellītei ar adatu izdūra cauri lūpai. Es juti tieši to pašu ko tā lellīte. Manā lūpā parādījās caurums.

Es sarāvos, bet viņa tikai smējās un iesita man pa galvu ar kaut ko smagu. Es atslēdzos. Kad pamodos biju piesieta pie sienas. Tas nebija pats trakākais. Es jutu asas , stipras un nežēlīgas sāpes labajā kājā. Man reiba galva un man bija auksti. Paskatījos uz labo kāju un redzēju ,ka tā vairs tur nav. Mana kāja, bija uz galdiņa vienā stūrī. Vecā ragana murmināja tikai dīvainus vārdus un sāka graizīt manu norauto kāju uz šī galdiņa.Es atkal sāku just  šīs sāpes. Man lauza visus kaulus un likās, ka manas smadzenes  tūlīt uzsprāgs. Kad viņa beidza graizīt kāju , viņa man to piešuva un izmeta mani no mājas. Es centos kliegt cik spēju, bet par laimi mani sadzirdēja ,kāds svešinieks un mani aizveda uz slimnīcu, un piezvanīja maniem vecākiem.

Beigās izrādījās ,ka tādu šādu māju neviens nav redzējis , ne tā ir pastāvējusi. Kāja man , bija vietā. Man tikai šajās vietās, bija rētas, ko neviens ārsts nevarēja konstatēt no kurienes , tās ,bija radušās. Mani palaida mājās. Naktī ap 12:00 savā istabā sāku murgot. Es atkal sapņoju par šo sievieti  ,kas man nelika mieru. Viņa tikai čukstēja:,, Tu neizbēgsi,.... tev nav kur bēgt......’’ Es uzmodos. Biju nosvīdusi. Sāku skatīties. Uz manu labo kāju . Uz rētām varēju saskatīt vārdu ,, Nolemtā,, Atkal sāku just tās pašas sāpes. It, kā man kāds grieztu kāju. Es sāku spārdīties. Mani nagi palika lieli un spici. Mani zobi palika spicāki un man izauga gara aste. Tā bija vismaz trīs reizes garāka nekā mērkaķa aste. To varēju arī kustināt. Manas acis rādīja ļoti miglaini. Manas kājas pārvērtās kā suņa kājas tikai 2 reizes lielāks. Manas ausis palika lielākas un spicākas. Varēju dzirdēt ļoti labi. Likās ,ka pārvēršos par vilkati, bet nē. Manā galvā ,kāds deva pavēles, kurām nespēju pretoties.Tā bija kāda mistiska balss.

Es vienkārši klusi ielavījos savu vecāku istabā un sāku plosīt ,kaut ko. Vecāki uzmodās un ieraudzīja mani. Viņi saprata ,ka tā esmu es .Viņi lēnām atkāpās no manis.Es sāku rūkt. Redze palika daudz skaidrāka.Es vienkārši izlecu pa logu un aizbēgu. Sāku saskatītt citu pasauli. Visur staigāja sveši, neredzēti radījumi.Es apjuku un sāku visus plosīt pēc kārtas. Viss bija asiņains un man šīs asinis tā kārojās. Zināju ,ka nevajadzētu, bet tomēr apriju dažas  šīs radības.Es ,biju kļuvusi par dēmonu. Nezinu ,kāpēc man tas likās jautri. Neviens man nespēja neko padarīt , līdz atnāca viņa. Viņa bija tā ,kas manā galvā deva man pavēles. Es grasījos viņas saplosīt, bet viņai atkal, bija tā vudū lelle.Es vairs nemācēju pakliegt tāpēc tikai gaudoju. Man viņa teica :’’ Piedod ,ka tas tā sanāca, bet tavi senči, bija man parādā, tāpēc grēku izpērc tu! Tev ir divas izvēles ,klausi mani ,vai mirsti.’’ Man nebija izvēles ,jo vēlējos dzīvot.

Šī moku pilnā dzīve! Mani pazemoja ,mocīja, sita, izkropļoja. Es vairs, nekad neredzēju savus vecākus. Šīs sāpes nebija aprakstāmas ,līdz es pamodos, no šī murga. Es pamodos dziļi zem zemes kapā. Es sāku kliegt. Paskatījos pa labi man pie rokas bija aukla. Es to parāvu.Un kaut, kas iezvanījās. Man šeit bija pietiekami daudz gaisa, lai izdzīvotu. Es rāvu un rāvu šo zvanu. Tikai pēc 5 stundām man izraka no kapa. Mani vecāki ,bija pārsteigti . Es prasīju kāpēc, jūs tādi izbijušies. Man atbildēja, ka 40 gadus es ,biju mirusi, bez jeb kādām dzīvības pazīmēm un neesmu mainījusies no 12 gadu vecuma.