Rētas
Mans spoku stāsts 529
159
3
Šis ir mazliet apkaunojošs stāsts.Tomēr interesants. Es biju diskotēkā ar savu draugu. Biju ļoti kautrīga, tāpēc pagāju malā ,jo negribēju dejot. Es pat nemācēju dejot.Šajā diskotēkā nebija nekādu našķu ,ne punša ,jo visi tad sēdētu pie galda un pierītos ,kā cūkas.Es biju saģērbusies baltā garā kleitā. Mani mati bija izlaisti.Matu garums bijai līdz ceļiem. Pati biju brunete . Es nekrāsoju matus un tā bija mana īstā matu nokrāsa. Tas tā. Man ir lielas, zaļas ,skaistas acis.Es nebiju uzkrāsojusies , jo man nepatika likt kosmētiku. Galu ,galā bija vēls.Pulkstenis bija 2:00 naktī.Es nevēlējos ,lai mans draugs mani aicina dejot.Tomēr viņš mani uzaicināja. Nezināju kur likties.Viņa smaids mani nomierināja. Tad sāku gorīties,lēnām.Mēģināju dejot tieši tā pat kā viņš.Viņš bija baltā uzvalkā,kas man tik ļoti patika.Mēs dejojām ,kādu stundu līdz mums apnika. Izgājām no diskotēkas arā atvilkt elpu.Es sāku domāt vai vecāki neuztrauksies ,kur esmu pazudusi, jo es viņiem pat nepateicu,ka iešu uz diskotēku. Drīzāk karnevālu,kurā atrodas arī diskotēka.Mans draugs uzstāja aiziet uz cirku ,bet es pat nepaspēju atbildēt,ka mani jau aizrāva līdz tam.Man bija fobija no klauniem. Mans draugs to pat nezināja.
Viņš bija tā aizrāvies ar viņiem ,ka pat nepamanīja mani trīcam. Es neskatījos.Šī drausmīgā mūzika mani biedēja.Es zināju ,ka visur tur staigā tie drausmīgie klauni.Mans draugs un pārējie skatītāji tikai smējās un smējās , bez apstājas. Es gaidīju ,kad cirks beigsies, jeb cilvēki beigs smieties . Tas nenotika.Stundas gāja uz priekšu. Pagāja viena stunda, tad divas,tad trīs,četras.Cilvēki es dzirdēju lēnām aizsmaka un iestājās klusums. Es sadūšojos un pacēlu galvu ,lai palūkotos ,kas notiek.Paskatījos pa kreisi tur cilvēki visi bija aizmiguši. Tiešā nozīmē.Pat mans draugs bija aizmidzis pagriezis pret mani savu galvu.Es ieskatījos viņam sejā. Acis bija ciet.Viņš izskatījās bāls .Drīzāk viņa ādas krāsa bija zilganpelēka ,kā mironim. Toties uz mana drauga sejas bija smaids. Liels smaids ,līdz ausīm.Es paskatījos, pa labi.TUR BIJA TAS NOLĀDĒTAIS KLAUNS PIE MANS SEJAS!!! Viņš mani vēroja. Klauns jautāja :,, Meitenīt ,kāpēc tu nesmejies? Vai tev mēs neizskatāmes smieklīgi?’’ Man saskrēja asaras acīs un es sāku izrādīt baiļu izteikmi. Es jutu ,kā manas asinis sastingst. Es lēnām piecēlos un gribēju tikt klaunam garām.Viņš mani nelaida un satvēra aiz zrokām atkal jautājot :’’Kur tad tā steidzies? Vai negribi redzēt atlikušo šovu?’’ Es sāku mēģināt no visa spēka irauties no klauna rokām.Viņam tikai parādījās arvien ļaunāks un ļaunāks skatiens uz mani. Es neskatījos viņam sejā. Es centos izbēgt ,bet nekā.Es sāku krist panikā.Cilvēki gulēja kā aizmiguši zombiji.
Reklāma
Kad izpriecājās mani aizvilka atpakaļ uz skatuves. Piesēja mani pie sienas.Un sāka man mest virsū asus priekšmetus. Klauns centās man trāpīt nevis mest garām. Kad klauns man iemeta pirmo nazi. Nazis trāpīja manā kreisajā kājā. Es sāku kliegt.Viņš smējās arvien gardāk un gardāk.Tad otrais nazis trāpīja man vēderā. Es gribēju kliegt ,bet mani kliedzieni bija klusi un aizsmakuši. Es pat paraudāt nespēju. Trešais duncis trāpīja plecā. Kad klauns mani atsēja. Es nokritu ,kā paralizēta uz grīdas.Klauns sāka šos nažus kustināt. Šīs sāpes bija neaprakstāmas. Tad klauns sāka tos vilkt ārā un iekšā. Es tikai gulēju kā paralizēta un varēju izdvest tikai aizmakušu elpu.Viņš sāka pa lēnam lauzt manus pirkstus. Sakot no kāju pirktiem līdz roku pirkstiem.Kad bija to izdarījis viņš tos visus nogrieza. Es klusām izdvesu:’’Kāpēc....?’’ Klauns to sadzirdēja . Viņš lēnām pietupās , ieskatījās man sejā un teica ar lielu smaidu:’’Es neesmu cilvēks, bet dēmons. Kurš vēl normāls cilvēks to spētu izdarīt?’’
Viņš paņēma manu labo roku. Tad to noskūpstīja.Un pēc tam kārtīgi iegrieza tajā ar nazi.Visa skatuve bija ar manām asinīm.Klauns sāka griezt ādu pa visu manu ķermeni.Velkot divas līnijas . Pēc tam vēl divas ,kas iet krustu šķērsu. Vienīgo ko viņš neaiztika bija manu bālo seju.Lēnām viņš pa grieztajām līnijām sāka lobīt ādu nost.Es klepoju asinis.Klauns aizgāja .Cilvēki sāka pamosties. Un ieraudzījuši mani guļam sāka kliegt. Mans draugs tiko kā pamodās pieskrēja man klāt un zvanīja ātrajai palīdzībai gan policijai. Redze man bija nedzudz miglaina .Mani aizveda uz slimnīcu. Draugs prasīja ,kas noticis visu laiku.Es viņam izstāstīju visu.Tomēr par laimi viņš man ticēja. Man visas malas bija aptītas ar marli.Kad atlabu ,viss man bija sadizjis. Pirksti piešūti.(lielākā daļa)Skatījos uz savām rētām pie spoguļa. Viņš man bija iegrebis uz muguras skaistu rozi un uz pārējā ķermeņa tikai līnijas. Uz plaukstām zvaigzni aplī.Pēc šiem pārdzīvojumiem man tie nemaz nelikās skaisti.Mans draugs nozvērējās vairs nekad neies uz cirku. Es tam piekritu.Pa nakti es biju pārsteigta. Paskatījos pa logu.Tur bija izgaismots ceļš .
Nevis apgaismots ar svecītēm,bet tas vienkārši spīdēja. Es dzirdēju balsis. Nāc!Tādas mierīgas. Nodomāju arī aiziet ziņkārības pēc.Gāju līdz nonācu mežā. Es gāju tālāk līdz ieraudzīju skaistu dāmu garos matos, garā baltā kleitā. TĀ TAČU BIJU ES! (atskārtu)Tāda es izskatījos ,kad aizgāju toreiz ar savu draugu uz balli.Es piegāju viņai ļoti tuvu. Pamanīju, ka viņa levitē gaisā, jeb lido.Toties, viņas skatiens bija uz leju un viņa stavēja uz vietas.Baisi. Es gribēju viņas uzrunāt, bet piepeši viņai parādījās tās rētas ,ko man iegreba klauns ,bet tās asiņoja.Sāku dzirdēt atkal tā klauna smieklus.Tie sāpējā kā naži ko toreiz viņš man iemeta. Tās vietas ļoti sāpēja. Es nokritu un raustījos . Tas bija neciešamas sāpēs.(atkal)Manas rētas tā pat kā tai meitenei ,kas izskatās pēc manis sāka asiņot. Es sāpēs iztiepu roku un zemē mēģināju ierakstīt palīgā. Kad to izdarīju.Sāku zaudēt samaņu.
Tev patiks šie raksti
tikai beigas tā kā gribētos
