Jāsāk laikam ar to, ka vārdi noteikti neatspoguļos- to sajūtu un emociju gammu, kuru šodien piedzīvoju, kad pār mani nāca atklāsme. Tā tas ir kad tu centies pastāstīt par kādiem garīgiem atklājumiem- citiem cilvēkiem- katrs sajūt to savādāk.
Ar šo problēmu man nākas saskarties diezgan bieži, jo cilvēkiem, kuri vel neatrodas garīgajos meklējumos, ļoti bieži intresē kā uz šī ceļa ir. Nu jā, intresējas arī tie, kuri arī paši ir uz šī ceļa.
Šodien agri no rīta biju meditācijā pie jūras krasta. Redzēju arī uzaustam sauli- pirmoreiz savā mūžā- tāda pieredze. Tiem, kuri nezin un garīgo ceļu vel neiet pastāstīšu, ka meditācija ir viens no galvenajiem elementiem- jo patiesībā visa dzīve ir viena liela meditācija.
Pastāstīšu kā es līdz tam visam nonācu. Tātad jau kādu laiku eju pa garīgo ceļu. Panākumi nav diezko apmierinoši. Pirms kādas nedēļas es kādā domubiedru grupā atradu uzaicinājumu uz šo meditāciju pie jūras. Man jau iepriekš gribējās pamēģināt kaut ko līdzīgu - tikai varbūt nedaudz citos apstākļos- biju domājis sagaidīt labākus laikus un aizbraukt viens pats. Bet nu tā kā manā ceļā gadijās šī iespēja- nolēmu nebūt lepns un to izmantot. Pasākuma organizētāju biju novērojis jau kādu laiku- interneta vidē- un šis cilvēks manī raisija uzticību- realitātē viņš bija pat vel daudz foršāks nekā biju domājis.
Vakardien norunātajā laikā, devos uz norunāto vietu- no Rīgas centra uz Vaivariem. Kur tālāk biju sarunājis ar pasākuma organizētāju, ka viņš no stacijas mani aizvedīs līdz jūrai. Jāsaka, ka manā ceļojumā no Maskačkas, kur es dzīvoju- līdz Vaivaru pieturai notika visādi interesanti brīnumi.
Viss sākās ar to, ka līdz uz meditāciju, kompānijas pēc gribēju paņemt draudzeni- tieši pirms manas izbraukšanas viņa tomēr atteicās no mana piedāvājuma. Tālāk braucot uz centru es trāpiju virsū kontrolei, protams man nebija e-talona un arī trīs latus negribēju maksāt. Tāpēc noslēpu maku somā un novedu kontrolieri, gandrīz vai līdz asarām par šo faktu, ka man līdz ir tikai soma, kurā ir sega priekš meditēšanas un kabatā telefons- nu jā viņš mani negribīgi, bet tomēr atlaida.
Kad biju nokļuvis centrālajā stacijā- man garām paskrēja kāds vīrietis, pēc tam vel viens un tad vel viens un tikai šinī brīdī man pieleca, ka visi dzenas pakaļ tam pirmajam. Nu jā mana teorija apstiprinājās, jo ejot pa tuneli uz vajadzīgo peronu- man garām paskrēja viens Origo apsargs un pēc tam vel kādi trīs. Kāpjot vilcienā nodomāju, kādas ziepes gan tas bēglis bija savārijis, ka gandrīz vai viss Origo apsargu personāls- dzinās pakaļ..
Vilcienā nekas īpašs nenotika, ja nu vienīgi bija prieks par svaigo gaisu, kas plūda caur atvērtajiem vilciena logiem. Priežu un siena smaržu sajaukums- kad vilciens attālinājās arvien tālāk no Rīgas- man ļoti patika šis vasarīgais smaržu kokteilis.
Pusē divpadsmitos vakarā biju nokļuvis vajadzīgajā Vaivaru pieturā- pasākuma orgnizētājs teicās būt pēc kādām 20 minūtēm man pakaļ. Tā nu es savā nodabā baudiju svaigo lauku gaisu, pabaroju odus, kuru bija tiešām Daudz. Sarakstijos ar draudzeni, kura likās nožēlojam to, ka tomēr nebrauca ar mani kopā. Tad es izdzirdēju kaut kādus šprakstus- domāju, ka kāds laiž gaisā raķetes, īsti nevarēju redzēt pašas gaismas, jo tas bija aiz mājām un kokiem. Atkal iegrimu savās domās. Jau nedaudz vēlāk biju pārsteigts cik ilgi gan tas salūts ir ievilcies. Vel pēc mirkļa- ievēroju melnus dūmus un sāku saprast, ka salūts nav tikai salūts. Sāku iet dūmu virzienā bija melna nakts un priekšā bija koki un mājas- ar katru soli nokļūstot tuvāk notikuma vietai sapratu, ka deg garāžas. Ātri izvilku telefonu- biju pārbijies- pirmoreiz redzēju ugunsgrēku- dispečerei savā uztraukumā pateicu, ka deg Vangažos, laigan atrados Vaivaros- viņa man pēc īsa brīža pārzvanija un pateica, ka glābēji ir ceļā. Man pretī brauca divas ugunsdzēsēju mašīnas biju pārsteigts cik ātri gan viņi bija atbraukuši, jo bija pagājusi tikai kāda minūte. Jau pēc brīža noskaidrojām pārpratumu ar dispečēri- biju sajaucis adreses. Kāds bija jau paspējis izsaukt ugunsdzēsējus vel pirms manis.
Nu jā viss laimīgi atrisinājās. Bet es atkal biju pārsteigts par visiem šiem piedzīvojumiem, ka nespēju pat īsti vairs nomierināties. Beidzot ieradās arī gaidītā mašīna- tajā skanēja meditatīva mūzika un pasažieri bija ļoti klusi- tas nedaudz nomierināja. Tikām līdz stāvlaukumam pie Rimi, kur gaidijam vel citas mašīnas, lai kopīgi dotos uz jūru. Gaidot iepazinos ar pāris cilvēkiem un vnk klusēju, jo biju nedaudz izsists no līdzsvara pēc tā ugunskrēka, pluss tagad atrados starp daudz nepazīstamiem cilvēkiem, kas radija papildu uztraukumu. Tā nu es vispār noslēdzos sevī un kamēr gaidijām citus- klusēju. Biju galīgi neapmierināts ar to cik daudz likstu esmu piedzīvojis vakara gaitā.
Gaidot mūsu pulciņam piebrauca vel viena mašīna- no kuras skanēja skaļa tuc- tuc mūzika un no kuras izvēlās četri jaunieši- trīs no tiem acīmredzami nebija skaidrā, taču viņi arī bija ieradušies uz meditāciju. Man īpaši nepatika tas kontrasts, kas man radija vel lielāku nepatiku- un es sāku saprast, ka šajā pasākumā nevēlos atrasties- jo no šī vakara biju gaidijis mieru, patīkamas sarunas un jaunas iepazīšanās. Es skatijos debesīs un gandrīz vai nesāku raudāt- šie jaunieši, kas piebrauca manāmi iereibuši atgādināja arī par manu paša alkoholismu un cīgu pīpēšanu es arī centos izvairīties no realitātes tieši šadā veidā, man arī likās, ka tas ir ļoti labs brīvā laika pavadīšanas veids. Tieši šinī mirklī es biju tik izmisis, ka gandrīz jau ļāvos sevi pārliecināt, ka man arī būtu jāiedzer, laigan jau mēnesi pilnībā nejutu vajadzību pēc šīs indes un dzīve likās laimīga. Bet vakardienas naktī man likās tik sabojāts vakars, ka nezināju vispār kur likties.
Pagāja neliels laika sprīdis. Es saņēmos- nezināju ko iesākt biju kā paralizēts, tāpēc vienkārši ļāvos notikumu plūsmai. Tā kā ar nevienu gandrīz kā nerunāju- īsti pat nevarēju saprast, kurš ar kuru mūsu kompānijā ir pazīstams un kurš nav. Tas tikai vel vairāk pastiprināja manu nemieru. Beidzot nedaudz pēc pusnakts- mašīnu kolona sāka savu virzību no Rimi stāvlaukuma uz jūru.
Nonākuši pie jūras sapratām, ka neesam vieni jūras krastā, bija arī ballētāji zem nojumēm, pluss mums bija vel "savējie", kuri bija Ļoti runīgi un komunikabli. Tā nu mēs 12 cilvēki un vel suns atradām daudzmaz klusu vietu un sasēdāmies aplī.
Sākām meditēt- meditācijas laikā, visu laiku iejaucās 2 jaunieši ar saviem jautājumiem un nemitīgo vēlmi būt paŗākiem- tie bija no tuc- tuc mašīnas kompānijas. Tad bija vel trīs cilvēki, kuri runāja saprātīgu valodu, taču viņi īsti nevarēja vadīt meditāciju, jo bija šie "divi", kuri visu laiku traucēja un jutās alkohola iedvesmoti un pacelti. Visi pārējie +- bija klusi. Tā nu meditācijas vadītāji, kaut kā nemanot pārņema vadību savos grožos, biju par to pārsteigts, cik nemanāmi tas notika. Meditācijas vadītāji piegāja visai šai situācijai ar vieglu humoru un viņu vārdos es pat īsti nesaklausiju nekādus apvainojumus par to, ka viņi ir ieradušies uz meditāciju neskaidrā stāvoklī un traucē citus- par šādu savaldību es biju ļoti pārsteigts. Beigās es arī sapratu, ka šiem cilvēkiem ir savs ceļš- un ka meditācijas laikā viņi apkaunoja paši sevi, nevienam uz to pat atklāti nevajadzēja norādīt- no tā arī radās meditācijas vadītāju savaldīgā un humora pilnā pieeja. Kā saka katram savs ceļš- uz garīgumu.
Agri no rīta vel nesagaidijuši saullēktu šie tuc- tuc cilvēki mūs pameta. Beidzoties grupas meditācijai līdz saulrieta sagaidīšanai, katrs nodarbojāmies ar to, kas jau nu mums katram patika. Es piemēram biju ļoti noslēgts un turpināju savu sabotāžu pret visiem. Domāju, ka šis rīts ir pilnīga un galīga katastrofa. Mēģināju saprast kāpēc es vispār atrodos tur kur atrodos. Es redzēju iespējas, tācu nevienu no tām tajā vakarā neizmantoju- un man vispār sāka likties, ka garīgais ceļš ir pilnīga izgāšanās manā dzīvē un vispār viņam neredzēju īpašu jēgu. Laigan dziļi sirdī sapratu, ka man nav taisnība, kas vel vairāk mani tracināja. Es jau ļoti labi zināju, ka nostāties pret Dievu nav īsti nekādas jēgas. Jo beigu beigās tu tāpat saproti, ka viņam ir taisnība.
Turpinot, mani pēc mūsu grupas meditācijas viens no meditācijas vadītājiem uzaicināja uz sarunu, divatā- es protams biju ļoti nobijies, jo man ar īpaši nepazīstamiem nepatīk runāt un gribas izlikties par labāku, nekā esmu- izlikties par to kas neesmu tā vietā, lai būtu patiess. Galvenais, ka te slēpjas ļoti liels paradokss, kā lai iepazīst citus cilvēkus, ja es nevienam nedodu pat iespēju, mani iepazīt, dēļ savām bailēm, ko par mani padomās?
Tā nu mēs runājām un viņš pateica, KA MĒS 12 CILVĒKI UN SUNS, ŠOVAKAR NEESAM SATIKUŠIES NEJAUŠI- KA MUMS ŠAJĀ MEDITĀCIJĀ BIJA JĀSATIEKAS TIEŠI ŠĀDĀ KOMBINĀCIJĀ (kāda bija kombinācija to Tu jau zini), tāds esot viņa uzskats. Tā nu beidzām runāt. No visas sarunas mani visvairāk uzrunāja tieši ŠIS viņa uzskats. Agrāk es biju tikai lasijis, par to, ka cilvēki nesatiekas nejauši un ka, neviens cilvēks- itin neviens mūsu dzīvē nav ienācis vai aizgājis nejauši. Ja godīgi es neticēju šai frāzei arī šajā vakarā, jo pēc šī apraksta jau var saprast cik neizdevies man likās šis vakars un cik neapmierināts es ar to biju. Es sāku domāt ar ko gan īsti esmu neapmierināts? bet tā arī atbildi neatradu, drīzāk mans izmisums bija pieaudzis vel man neiedomājamos apmēros- un viss viena vakara laikā- laigan no rīta sajutos tīri apmierināts ar savu dzīvi.
Tā nu mēs sagaidijām saulrietu. Līdz tam es visus vēroju, nearvienu īpaši nerunāju un biju neapmierināts. Apcerēju šo jautājumu. Pēc saulrieta sāka līt, mēs knapi paspējām, lai neizmirktu- lietus bija tikai vel viens piliens jau tā pilnajai neapmierinātības glāzei. Tā nu mani atveda atpakaļ ar mašīnu- biju priecīgs, ka vismaz kaut kas labs- nebija jābrauc ar vilcienu pa lietu. Izkāpjot ārā no mašīnas biju priecīgs, ka viss šī rīta Murgs ir beidzies- tiešām jutu atvieglojuma sajūtu.
Gāju gulēt. Pēc kādām pāris stundām piecēlos. Un pie manis atnāca ATKLĀSME. Man nedeva mieru šis uzskats- KA VAKARDIEN MĒS NESATIKĀMIES NEJAUŠI -12 CILVĒKI UN SUNS. Un jā šodien es šo frāzi sapratu- pilnīgi katrs, uzsveru pilnīgi katrs cilvēks un arī suns parādija manas nepilnības, parādija manas brūces, kuras vel nav sadzijušas, tas tā ir vienmēr kad esmu ar kaut ko neapmierināts. Īstā Pilnība un Laimes sajūta ir noslēpta dziļi iekšā katrā cilvēkā arī manī un tā nav atkarīga no tuc- tuc cilvēkiem, kas nav skaidrā un bojā meditācijas, vai arī no pažara ko redzēju, vai no lietus, kas līst nelaikā. Iekšējais Miers nav atkarīgs ne no viena no šiem faktoriem. Tur arī slēpjas šīs teju vai neaptverāmas gudrības spēks. Viss vienā frāze. Nepilnīgais kas notiek apkārt, nekādi neietekmē to kas notiek iekšienē- to Pilnību kas tur mīt un ko Pilnīgi katrs var atklāt pats priekš sevis ejot pa garīgo ceļu. Ja tu esi neapmierināts, tad tu vienkārši noliedz to, ka iekšā tu esi Pati Pilnība un nekas vairāk kā pilnība, lai ko tu darītu, lai kas arī nenotiktu, lai arī cik labi vai slikti ietu. To nekas nespēs mainīt- mainīgais faktors ir tikai tava neizpratne- ja tu manu ATKLĀSMI saprati tas ir ļoti teicami, ja nesaprati apkārtējie cilvēki un notikumi tavām brūcēm uzkaisīs sāli, lai tu beidzot saprastu par ko es te tik gari un plaši runāju. 
Lai Tev veicas, Tavos garīgajos meklējumos. Un atceries- šo rakstu tu arī nelasi nejauši 
.
