60. gadu beigās eksistēja sekta ar nosaukumu „ Pēdējā lēmuma norises baznīca” (orģināli - “The Process Church Of The Final Judgment”). Viņi uzskatīja, ka, kad sāksies apokalipse, Jēzus un Sātans apvienosies, kopīgi izlems par cilvēces nākotni un veidos to no jauna. Šī iemesla pēc viņi pielūdza abus. Šī informācija mulsināja cilvēkus, taču tā nemaz neapturēja viņu vēlmi pievienoties sektai. Sešdesmito un septiņdesmito gadu laikā sekta uzplauka.
Gaismas nolaupītie bērni9
648
2
Tai pašā laikā palielinājās bezvēsts pazudušo bērnu skaits Lielbritānijā, Meksikas dienvidaustrumos un Luiziānas štatā. Bērni vecumā no 5 līdz 10 gadiem vienā acumirklī izgaisa, vai nu kamēr viņi spēlējās mājas pagalmā vai arī naktī, kamēr viņi saldi dusēja. Tikai dažas ģimenes atguva bērnu līķus, pārējām nācās vien cerēt, ka viņu bērni ir vēl starp dzīvajiem un ir sveiki un veseli. Tas, kas tika nodarīts bērniem, bija vienkārši biedējošs, to pat nav iespējams vārdiem aprakstīt. Visi atrastie bērnu līķi bija akli, ar sāpju un baiļu pilnu skatienu.
ASV un Lielbritānijā sākās panika, kuras laikā sātanistus uzskatīja par bērnu pazušanas iemeslu. Tāpēc lielākā daļa informācijas par sātanistiem un pazudušajiem bezvēsts tika slēpta, lai neizraisītu masu histēriju. Lielu satraukumu izmeklētāju rindās radīja viens īpašs atgadījums, tik īpašs, ka tas varētu novest sabiedrību līdz tās robežai, ja tas tiktu publicēts.
1975. gada 12. oktobrī 15 ASV štati un 4 Lielbritānijas apgabali saņēma vienādu bildi. (Tā ir tā pati bilde, ko Jūs varat tagad redzēt virs šī teksta.)
Tā paša gada 13. oktobrī Eseksā dzīvojošā ģimenē gatavojās dodies gulēt, kad pēkšņi ģimenes tēvs izdzirdēja dēlā kliedzienus. Viņš nekavējoties uzskrēja pa kāpnēm uz augšu un ieraudzīja vīrieti laboratorijas halātā ar aizsargbrillēm un modificētu gāzmasku uz sejas. Maskētā persona centās nolaupīt 7 gadus veco zēnu. Tēvs, ilgi nedomājot, metās virsū bērna laupītājam un spēja to sagūstīt. Nākamajā mirklī tika izsaukta policija.
Maskētais vīrietis tika aizvest uz iecirkni, kur tika uzzināta viņa identitāte. Uzbrucēju sauca Maikls Turnvels. Nebija nekādu ierakstu par to, ka viņš kādreiz būtu dzīvojis šai rajonā, bet viņa deklarēta dzīvesvietā atradās 300 jūdžu attāluma no Eseksas. Tā rezultātā radās uzreiz jautājums, ko viņš šeit vispār dara. Turnvela kabatās tika atrasta pudele hloroforma, lupata, neliels kabatas nazis un neliels blociņš, kurš bija pilnībā pierakstīts ar nesaprotamu tekstu un citātiem no sātaniskas vārsmas un Vecās Derības. Kad izmeklētāji jautāja, kamdēļ viņam visas šīs mantas un kāds sakars ar to ir zēnam, Turnvels pasmaidīja: „Es daru Dieva darbu… Viņiem ir jāredz gaisma…”
Pēc dziļākas izmeklēšanas izrādījās, ka Maikls Turnvels bija „ Pēdējā lēmuma norises baznīca” dalībnieks. Viņš bija ar mieru parādīt policijai, kur viņi turēja bērnus, visu laiku sacīdams, ka ar bērniem viss ir kārtībā, ka tie tagad ir pie Dieva, ka viņi ir redzējuši gaismu…
Pilnībā nesaprazdami vīrieša teikto, izmeklētāji viņu piespieda visu izstāstīt skaidri un gaiši. Viņš vienīgi atbildēja: „Mēs zinājām, ka bērni ir pasargāti no nosodījuma, jo viņi nezina, kas ir grēks, viņi ir tīri. Taču, lai Dievs viņus uzņemtu, pirms tam viņiem ir jāredz gaisma. Tāpēc mēs viņiem to parādām ar Dieva mašīnas palīdzību. Tie, kas palika akli vai noņēma brilles tika… atbilstoši sodīti. Tie, kas nepalika akli, tika uzņemti Dieva saimē. Viņu dvēseles beidzot varēja atbrīvoties no mirstīgās čaulas. Ar pāri palikušo ķermeni mēs varējām darīt visu, ko uzskatījām par pareizu. Tie vairs nebija nepieciešami bērniem…” Un pēkšņi Turnvels sāka ķiķināt kā bērns.
„Tās bija mūsu… mantiņas, ar kurām mēs varējām spēlēties… Un ticiet man, mums patika mūsu mantiņas… pat tad, kad viņas salūza. Mīli grēku, ienīsti grēcinieku.” Viņš sāka vājprātīgi smieties, liekot telpai pat nedaudz trīcēt.
Pēc pāris mirkļiem izmeklētāji parādīja viņam atsūtīto bildi ar bērniem un taujāja, kas ar viņiem notika. Apcietinātais jocīgi uzsmaidīja un atbildēja zemā, neparastā balsī: „Viņi bija tie, kas kļuva par daļu no VIŅA leģiona. Kā jūs domājat, kurš tad turpina mūsu darbu, kad mēs tiekam noķerti un sodīti? Mēs esam visur. Mēs parādīsim visiem bērniem gaismu. Jums vienkārši jāpagriež galva, lai ieskatītos sātana sejā.”
Pēkšņi apcietinātais pieliecās tuvām pretī sēdošajam izmeklētājam un ierunājās: „Sakiet man… Vai JUMS ir bērni?”
Nākošajā dienā apcietinātais tika atrasts miris savā kamerā. Kā izmeklēšana vēlāk parādīja, vienā no viņa zobiem bija paslēpts cianīds. Pāris nedēļas pēc notikušā, vienam no izmeklētājiem pazuda dēls, viņš gāja mājup pēc stundām un vienkārši izgaisa. Viņa līķis nekad netika atrasts.
Sērijveida slepkavas Freds un Roze Vesti tika apcietināti 19 gadus pēc šī notikuma 1994. gada 24. februārī. 20 gadu laikā viņi izvaroja un noslepkavoja vairāk nekā 13 cilvēkus, to skaitā arī savus bērnus. Kad Freds tika arestēts, viņš pastāstīja, ka 20 bērni tikuši nolaupīti un turēti gūstā tik ilgi, kamēr viņi vai nu paši sevi nogalināja vai arī tos nogalināja Roze. Tas viss notika nelielā šķūnī netālu no viņu dzīvesvietas. Kad izmeklētāji jautāja, kā viņiem izdevās tik vienkārši sagūstīt bērnus, Freds pasmaidīja un atbildēja: „Tas ir ļoti vienkārši, ja tavai mājai blakus atrodas baznīca.”
Tā ir tikai manis tulkota creepypasta.
Par faktu patiesīgumu un stāsta saturu atbild oriģināldarba autors.
P.s. Zinu, ka „ Pēdējā lēmuma norises baznīca” nav pārāk labs tulkojums “The Process Church Of The Final Judgment”, bet, diemžēl, savādāk es nespēju pārtulkot
Tev patiks šie raksti
