Dzīvnieku uzaudzinātie bērni. /2/8

Djuma, vilku zēns no Turkmenistānas Atrašanas laiks: 1962 Vecums atrašanas brīdī: 7 Vieta: Turkmenistāna

Djumu atrada naftas meklētāji 1962. gadā Krievijas dienvidos, viņam bija novērojamas tipiskas savvaļas bērnu pazīmes: viņš gaudoja kā vilks, mežonīgi sakoda vienu no naftas meklētājiem. 
Vārds „Djuma” nozīmē „Vilku zēns”. Būdams vēl dzīvs 1991. gadā (kad viņam bija aptuveni 37 gadi), Djuma nespēja paiet; viņš ēda jēlu gaļu, koda cilvēkiem, ja tika sabiedēts, lai gan varēja tikpat labi tīrīt zobus un sukāt matus, kā arī izmantot tualeti. Djuma bija apguvis valodu ļoti ierobežotā apjomā, kas sastāvēja tikai no pāris gramatiski nepareizām frāzēm. 
Djuma saviem aprūpētājiem bija spējis zīmju valodā paskaidrot, ka viņa ģimene gāja bojā politisko apvērsumu laikā, viņa māte bija ar savu ķermeni apklājusi zēnu, pasargājot viņu no nāves. 
Ja viņš vēl šodien ir dzīvs, visticamāk, atrodas slimnīcā, kur arī sagaidīs savas mūža pēdējās dienas, pavadot lielāko daļu laika savā paša pasaulē, ignorējot apkārtējo vidi. 

Kamala un Amala, Mindaporas vilku meitenes Atrašanas laiks: 1920 Vecums atrašanas brīdī: 8 Vieta:: Midnapora, Indija

Kamala un Amala ir divi no interesantākajiem savvaļas bērnu gadījumiem. Vilku audzinātās meitenes bija aptuveni 18 mēnešus (Amala) un astoņus gadus (Kamala) vecas, kad tās kopā tika atrastas vilku midzenī. Tomēr tiek uzskatīts, ka viņas nav māsas, bet gan tikušas pamestas – vai vilku pieņemtas – ar dažu gadu atšķirību.

1920. gadā tomēr gaismā nāca kāds gadījums, kas tika pārāk labi dokumentēts, lai to tik vienkārši ignorētu. Tajā gadā mācītājs Džozefs Sings, misionārs, kas vadīja bāreņu patversmi Ziemeļindijā, padzirdēja par divām spokainām garu ēnām, kas bija manītas vilku bara sabiedrībā netālu no Midnapuras Bengālijas džungļos. Vietējie ciemata iedzīvotāji baidījās no šīm parādībām, taču vietējie valdošie ticējumi aizliedza viņiem darīt ko sliktu vilkiem. Saintriģēts Sings uzbūvēja slēpni koku augstienē, no kura varēja vērot vilku midzeni – vecu, 10 pēdas augstu termītu pūzni, kas laika gaitā bija kļuvis pamests un tukšs. Uzaustot mēnesim, Sings ievēroja, kā vilki viens pa vienam devās ārā. Tad, izbāžot galvas uz brītiņu, lai apošņātu gaisu, pirms doties uz priekšu, parādījās divas sagumušas un baisas figūras. Kā Sings aprakstīja šos rēgus savā dienasgrāmatā, tie bija: „Baismīga paskata, rokas, kājas un ķermenis kā cilvēkam, bet galva bija kā liela bumba no kaut kā, kas nosedz plecus un augšējo ķermeņa pusi…. To acis bija košas un dedzinošas, nelīdzinoties cilvēku acīm… abi skrēja uz četrām kājām”. 

Sings atgriezās pēc pāris dienām ar lielu mednieku pūli, lai izraktu šīs būtnes laukā. Savos pierakstos viņš apraksta, ka, tikko kā pirmie cirvju sitieni pieskārās termītu pūznim, no tā izleca vilku mātīte, atiezusi zobus, un centās aizšķērsot ceļu. Viņu nācās nošaut ar pāris bultām. Mednieku bars ielauzās midzenī un izvilka no tā divus cilvēkbērnus kopā ar diviem vilcēniem. Bērni izrādījās divas meitenes, aptuveni 3 un 5 gadus vecas. To baisais izskats radās no sapinkājušos matu ērkuļa uz galvas un to sakumpušās, četrkājainās gaitas. Visādi citādi tās likās veselīgas un mierīgas. Pārsteidzoši abas nelikās esam māsas, bet meitenes, kas savāktas dažādos laikos – vēl viens pierādījums vilku mātes sabojātajam mātes instinktam. Kad neviens no vietējiem ciema iedzīvotājiem nepieteicās pieņemt meitenes, Sings tās aizveda uz bāreņu patversmi, vecāko nosaucot par Kamalu, bet jaunāko par Amalu.

Pēc meiteņu uzvedības un domām likās, ka viņās nav palicis it nekas cilvēcisks. Likās, ka viņām būtu vilka prāts. Viņas plēsa nost drēbes, kas tām tika uzvilktas, un ēda tikai jēlu gaļu. Viņas gulēja, saritinājušās ciešā kamolā, un miegā rūca un smilkstēja. Viņas modās tikai pēc tam, kad uzausa mēness, un gaudoja, lai tās palaiž brīvībā. Viņas tik ilgu laiku bija pavadījušas uz četrām kājām, ka to stiegras un saites bija tiktāl sarāvušās, ka nebija iespējams iztaisnot kājas un pat pamēģināt iet stāvus. Viņas nekad nesmaidīja vai neizrādīja nekādu interesi par cilvēku sabiedrību. Vienīgās emocijas, kas pazibēja to sejās, bija bailes. Pat to maņas bija kļuvušas līdzīgas tām, kas ir vilkiem. Sings apgalvoja, ka to acis naktī varēja redzēt ārkārtīgi asi, un tumsā spīdēja kā kaķa acis. Viņas spēja saost gaļas gabalu, kas atradās pāri patversmes pagalmam. To dzirde arī bija asa.

Būdams nabags, bet salīdzinoši labi izglītots, Sings centās, cik bija viņa spēkos, mīkstināt savus spriedumus. Ietekmējies no bērnu attīstības hortikultūras modeļa, viņš teoretizēja, ka vilku paradumi, kurus Kamala un Amala bija apguvušas, savā veidā bloķēja to iekšējo, cilvēcisko īpašību izpaušanos. Sings uzskatīja, ka viņa pienākums (tai skaitā arī reliģisku apsvērumu dēļ) bija atradināt meitenes no to suniskajiem paradumiem, tādējādi ļaujot atdzimt noslēptajam cilvēciskumam. Nelaimīgā kārtā jaunākā no meitenēm Amala saslima un nomira, pirms viņa eksperiments paspēja progresēt kaut cik. Kamalai tas izrādījās liels trieciens, viņa tikko bija sākusi zaudēt bailes no cilvēkiem un bāreņu patversmes vides. Kamala iegrima ilgās sērās, un kādu brīdi Sings bažījās arī par viņas dzīvību. Galu galā Kamala atlaba, un Sings uzsāka pacietīgu rehabilitācijas programmu.

Singam nācās socializēt Kamalu. Ar masāžu, kas atslābināja ekstremitātes, un barības pakāršanu ārpus pieejamības, Sings lika Kamalai stāvēt un iet. Viņa nekad neiemācījās iet vienmērīgi un bieži pārgāja atpakaļ uz četrām kājām, īpaši, ja vēlējās paskriet, taču Sings to uztvēra kā burtiski pirmo soli tam, lai meitene „atmestu” savus vilciskos paradumus. Pakāpeniski Sings iemācīja Kamalai pieņemt cilvēka dzīves veidu, iemācīja tai ēst normālu pārtiku, gulēt kopā ar citiem bērniem un miermīlīgi uzvesties citu cilvēku sabiedrībā.

Singam diezgan labi padevās Kamalas ārējās uzvedības pārmainīšana, viņš panāca, ka meitene iet, māk uzvesties mājās pāris gadu laikā kopš viņas notveršanas. Kad pienāca laiks runas apguvei, Sings saskārās ar grūtībām. Īsi pirms nāves Amala sāka uzrādīt progresu runas ziņā, sākot izrunāt burbuļojošas un čalojošas skaņas, kas iezīmē pirmo stadiju normāla bērna runas apgūšanā. Kamalai progress bija krietni lēnāks, bet Sings neatlaidās. Pēc trim gadiem Kamala bija apguvusi nelielu vārdu krājumu, aptuveni duci vārdu. Pēc vēl vairākiem gadiem viņas vārdu krājums bija palielinājies līdz 40.

Singam diezgan labi padevās Kamalas ārējās uzvedības pārmainīšana, viņš panāca, ka meitene iet, māk uzvesties mājās pāris gadu laikā kopš viņas notveršanas. Kad pienāca laiks runas apguvei, Sings saskārās ar grūtībām. Īsi pirms nāves Amala sāka uzrādīt progresu runas ziņā, sākot izrunāt burbuļojošas un čalojošas skaņas, kas iezīmē pirmo stadiju normāla bērna runas apgūšanā. Kamalai progress bija krietni lēnāks, bet Sings neatlaidās. Pēc trim gadiem Kamala bija apguvusi nelielu vārdu krājumu, aptuveni duci vārdu. Pēc vēl vairākiem gadiem viņas vārdu krājums bija palielinājies līdz 40.