Dievs, Cilvēks, Garīgums? Ilūzijas un Patiesība!9

Pēc būtības Cilvēciskās būtnes Dvēsele, evolucionējot vispirms uz Zemes – III dimensijā, pēc tam Smalkās pasaules citos augstākos līmeņos, var kļūt par vēl vienu Dievu Gaismas Hierarhijā. Dvēseles virzība ir atkarīga no (mūsu gadījumā uz Zemes) Cilvēciskajā būtnē iemiesotās Dvēseles panāktā vibrācijas līmeņa, kas nosaka, vai Dvēsele var iemiesoties augstākos Smalkās pasaules līmeņos, vai tai vēl jāturpina apmācības zemākos Esības līmeņos. Cilvēka Dvēseli vēl var aprakstīt bezgalīgi, mēs runājam tikai par tās būtību. Ticiet savai nemirstīgajai Dvēselei un izdariet visu iespējamo, lai iemācītos to sadzirdēt! Dariet visu savas Dvēseles interesēs un nekad nerīkojieties pret to!

Cilvēciskā būtne sastāv no apziņas (Dvēseles), enerģētikas (smalkajiem ķermeņiem u.c.), ārējām sistēmām un fiziskā ķermeņa. Apziņa vai Dvēsele ir Cilvēciskās būtnes galvenā nemirstīgā daļa, kurā glabājas viss Cilvēka potenciāls, šīs un visu iepriekšējo dzīvju pieredzes utt. Apziņa ir paredzēta domāšanas darbībām un visu Cilvēka izpausmju vadībai, izmantojot enerģiju (emociju, jūtu, sajūtu, informācijas u.c.) uztveri, uzglabāšanu, apstrādi un visu Cilvēka īstenoto darbību, reakciju u.c. veidošanu. Apziņa sastāv no enerģētiskajām čakrām, enerģijas plūsmām, kanāliem un daudzām citām sistēmām. Enerģētika - smalkie ķermeņi vai čaulas un daudzas citas Cilvēka enerģētiskās sistēmas ir paredzētas Apziņas komandu realizācijai, enerģijas (spēka) uzkrāšanai un fiziskā ķermeņa enerģetizācijai. (Detalizētākai izpratnei lasītājam jāmeklē attiecīga informācija).

Ārējās sistēmas ir enerģētiskās sistēmas, kas piesaistītas Cilvēciskai būtnei, tai piedzimstot, lai to aizsargātu un vadītu, lai nodrošinātu viņa saikni ar Smalko pasauli (Dvēseles esības pamatpasauli) un Dievu, lai apmācītu un vēl daudzu citu uzdevumu izpildei.

Cilvēciskās būtnes fiziskais ķermenis Cilvēkam III dimensijā ir redzamā fiziskā (mirstīgā) daļa, kas izveidota, lai īstenotu Cilvēkam paredzētos uzdevumus III dimensijas pasaulē. Fiziskais ķermenis ļauj Dvēselei paātrināti attīstīties, pateicoties iespējai uzkrāt lielus enerģijas daudzumus, atkarībā no Cilvēka darbības un spējām to veikt.

Garīgums. Definīcijas, paskaidrojumi, galvenās ilūzijas.

Garīgums ir Cilvēkā realizētās zināšanas par Dievu, Labo un Ļauno, par mūsu sabiedrību, par savu likteni un par visu, kas attiecas uz cilvēka mijiedarbību ar Augstāko saprātu, ar sevi pašu un apkārtējo pasauli. Šīs zināšanas nosaka Cilvēka pamatizpausmju lielāko daļu (domāšanu, psihiski - emocionālo sfēru, uzvedību, dzīvesveidu), viņa individuālās īpatnības, citu cilvēku attieksmi pret viņu, spēju vai nespēju panākt ko nozīmīgu un daudz ko citu.

Garīgums pēc būtības ir Cilvēka Dvēseles gaišais Dievišķais spēks, visas tās atklātās Garīgās (ne materiālās) vērtības un kvalitātes, jūtas, talanti un brīnišķīgās īpašības. Kad Garīgums patiešām ir īstenots gan cilvēkā pašā, gan viņa dzīvē, tad tas izpaužas kā pašas skaistākās un cēlākās viņa īpašības, uzvedības manieres, vārdi, pienācīgi žesti, emocijas un nozīmīga Darbība visas sabiedrības labā. Šāda Cilvēka dzīvesveids, sākot ar to, kā viņš sevi pasniedz un beidzot ar to, kā viņš organizē savu sadzīvi, izraisa tikai cieņu.

Garīgums nav ne Reliģija, ne arī Baznīca, kaut gan Reliģija runā par Garīgumu, un ideāli būtu, ja tā veicinātu cilvēku un sabiedrības garīgo attīstību.
Garīgums nav, kāda atsevišķi ņemta, cilvēka vai viņa dvēseles kvalitāte, jo ir viņa pasaules uzskata, pieņēmumu, īpašību, jūtu utt. kopums. Pilnīgāku Garīguma formulējumu skatīt zemāk.
Garīgums nav Zināšanas tīrā veidā, t.i., nav ne informācija, ne arī erudīcija. Cilvēks var zināt Reliģiju, attīstības ceļu un pat par pašu garīgumu burtiski visu, būt par staigājošo enciklopēdiju, taču vienlaicīgi būt arī pilnīgi nejūtīgs un amorāls, neprincincipāls un skopulīgs cilvēks.
Garīgums nav ne ticība un ne fanātisms, lai gan reālā Ticība ir liela Garīguma daļa. Taču dzīvot ar Ticību vien nepietiek.
Garīgums nav arī dzīvesveids, kas sastāv no nepārtrauktiem ierobežojumiem, solījumiem, materiālā, vēlmju, naudas, baudas utt. noliegumiem. Kaut arī Garīguma attīstība ietver sevī instinktu, savu vēlmju, utt. pakļaušanu un kontroli.
Garīgums nav arī svētums, jo lai būtu patiesi garīgs - nav obligāti jābūt svētajam. Ikvienam cilvēkam uz Zemes, pat pašam tīrākajam un progresīvākajam pasaulē, vienmēr būs pie kaut kā jāpiestrādā, sevī jāpilnveido un jāuzlabo.

Garīguma pamatkomponenti:

1. Cilvēka cienīgs pasaules uzskats - attieksme pret sevi un apkārtējo pasauli: Pasaule ir brīnišķīga un taisnīga; Dzīve - milzīgs daudzums iespēju; Es (Cilvēka Dvēsele) esmu nemirstīga DIEVA daļiņa ar milzīgu potenciālu utt.
2. Ticība un uzticība Dievam, Mīlestība pret Dievu - jūtas, kas dzīvo Cilvēka sirdī pret savu Radītāju, ticība Viņa Mīlestībai, Visvarenībai, Aizbildniecībai, utt.
3. Sirdsapziņa - garīga Cilvēka sirdī esošie Ideāli (Mīlestība, Labestība, Taisnīgums, Spēks, Nevardarbība, Attīstība u.c.). Ideāli ir paši svarīgākie dzīves kritēriji, saskaņā ar kuriem Cilvēks izvirza savus Mērķus un nosaka to sasniegšanas metodes.
4. Cilvēka Jūtas - Cieņa, Pateicība, Draudzība, Uzticība, Mīlestība, Sajūsma, Vienotība u.c.
5. Personīgās īpašības - Patiesums, Godīgums, Cieņa pret citiem, Augstsirdība visā u.c.
6. Skaidra izpratne par Labo un Ļauno - Kas ir cienīgs un kas nav cieņas vērts.

"Kāpēc es esmu šeit uz Zemes?" Garīguma ārējā izpausme - Misija.

Viens no visbiežāk mūsdienu sabiedrībā izplatītās psiholoģiskās slimības - depresijas galvenajiem iemesliem ir pilnīgs izpratnes trūkums par dzīves jēgu, un tā rezultātā - bezmērķīgums, grūtsirdība, dzīvesprieka neesamība un nevēlēšanās dzīvot.
Lai rastu apmierinošu atbildi uz jautājumu: "Kāpēc es esmu šeit", ir nepieciešama izpratne par Cilvēka misiju un viņa Karmiskajiem uzdevumiem. Cilvēka misija lielākā mērā attiecas uz Cilvēka Dvēseli un tās individualitāti, un misijas izpilde var turpināties daudzu dzīvju (inkarnāciju uz Zemes) laikā. Karmiskie uzdevumi tiek doti katram Cilvēkam katrā konkrētā iemiesojuma reizē savi, īpaši.
Cilvēciskās būtnes misijas uzdevumi viņa Dvēselē tiek ievietoti jau sākotnēji, tās izveidošanas procesā un var tikt klasificēti šādi - misija III līmenī uz Zemes un varbūt arī citur (visās inkarnācijās), un Smalkās pasaules līmeņos (pēc evolūcijas III līmenī), kā arī konkrētajai misijai var būt gan vispārējas iezīmes (tas, ko ir jāiemācās darīt absolūti visiem), gan individuālas (jau sākotnēji ievietotās Dvēselē unikālās iezīmes).

Garīga cilvēka galvenais ārējais mērķis ir izprast un atbildēt uz jautājumu: "Kāpēc es esmu šeit uz Zemes?", jo tas tiešām ir svarīgs jautājums sevis izziņā, lai varētu gūt panākumus, laimi, patiesu garīgu gandarījumu par savu dzīvi un realizēt savu misiju. Cilvēka misijas Mērķiem vienmēr jābūt cienījamiem. Garīgā cilvēka galvenais ienaidnieks ir viņa paša egoisms un alkatība, tāpēc pirmajā vietā vienmēr ir jābūt kopīgo interešu un tikai tad personisko mērķu realizēšana.

Tātad Cilvēka misija un tās galamērķis ir kļūt par palīgu Radītājam, lai realizētu sevī un apkārtējā pasaulē Radītāja Ideālus (Mīlestību, Labestību, Taisnīgumu, Spēku, Nevardarbību un Attīstību, Skaistumu, Harmoniju, Radīšanu un Hierarhiju). Galvenie Radītāja palīga uzdevumi ir Cīņa pret Ļaunumu, Gaismas būtņu radīšana un attīstības sekmēšana (piemēram, Cilvēka dvēseles un citu), haosa likvidēšana un miera veidošana saskaņā ar Radītāja Ideāliem un Likumiem. Taču jāsaprot, ka Cilvēks var kļūt par Radītāja palīgu tikai uzkrājot sevī visas šī uzdevuma izpildei nepieciešamās spējas, veicot pilnu attīstības, izziņas un kalpošanas kursu. Lai to spētu cilvēkam jāvar pilnībā realizēt savas iespējas, iegūt spēku, ieaudzināt sevī jūtas un norūdīties cīņā ar Ļaunumu.

Galvenās jomas uz Zemes, kurās varētu izpausties Cilvēka misija:

1. Skolotāji, audzinātāji izglītošanas garīgajās un sociālajās jomās. Tā ir misija apmācīt un attīstīt citus cilvēkus, vadīt tos pa attīstības ceļu, izplatīt Patiesības Gaismu, lai novērstu Ļauno izglītības trūkuma un neziņas līmenī, izskaidrot maldus informācijas un zināšanu līmenī, atklāt Cilvēkiem mūžīgos Likumus, zināšanas par Dvēseli, par Dievu, par Labo un Ļauno u.c.
2. Dziedinātāji, šeit arī ārsti (arī medicīnā), psiholoģisko palīdzību sniedzošie u.c. Tā ir individuāla palīdzība cilvēkiem.
3. Priesteri, garīdznieki u.c. attīra pasauli no Ļaunuma ar lūgšanām, rituāliem un mērķtiecīgu darbu Smalkajā pasaulē.
4. Radošās personības - ietekmē sabiedrību radoši, izmainot apkārtējo vidi un emocionāli ietekmējot cilvēkus.
5. Pētnieki un Zinātnieki - nodod Zemi jaunus atklājumus, Zināšanas, Idejas un Teorijas. Zināšanu radītāji, jo novērš nezināšanas cēloņus, izdarot atklājumus un palielinot izpratni par Visuma Likumu darbību.
6. Izpildītāji un Speciālisti - labākie jebkurā profesijā. Viņi parāda pasaulei izcilu meistarību savā jomā.
7. Pārvaldītāji – varas pārstāvji, politiķi, uzņēmēji, talantīgi organizatori un sabiedriskie darbinieki. Viņi ir vadītāji-līderi, kas spēj organizēt un attīstīt nozīmīgus sociālos procesus, izskaust Ļaunuma cēloņus un izpausmes, izmantojot atbilstošos Likumus, kas ietver sodus par Ļaunā izdarīšanu un veicina Labos darbus.
8. Karavīri - sargi, spēcīgas personības. Mūsdienu sabiedrībā tādiem atbilstu drošības, militāro spēku pārstāvji u.c. Labākie Karavīri iznīcina Ļaunumu fiziskajā (izpaustajā) līmenī, cīnās pret netaisnību, vardarbību, barbarismu un paverdzināšanu utt.
9. Diplomāti - Miera nesēji, sarunu starpnieki, tie, kuri ir spējīgi uzvarēt, nekarojot, pārliecinot ar vārdu, zināšanām, personīgo ietekmi.

Pēc iepazīšanās ar šo sarakstu arī tu vari noteikt savas noslieces. Tomēr cilvēks, pat ja viņš kādā no šīm jomām uzrāda panākumus, bet viņa domas ir saistītas tikai ar sevi un nedarbojas vispārējā Labā veicināšanai, ir parasts egoists un ne vairāk. Pat ja viņš ir supertalantīgs un burvīgs, tādu cilvēku nevar saukt par Garīgu cilvēku. Viena no galvenajām Garīguma izpausmēm ir Mīlestība pret citiem cilvēkiem, kas izpaužas nesavtīgos darbos, bet nevis tukšā pļāpāšanā, mantkārībā un tīksminoties par sevi (narcismā).

Misijas mērķu izpildes metodēm vienmēr jābūt tīrām un cienījamām, bez viltus un meliem, bez vardarbības un vājuma. Garīgam cilvēkam galvenais vienmēr rīkoties Godprātīgi, nezaudējot savu pašcieņu un savas pozīcijas (nekad nezaudēt!). Sava uzvedība un visas pārējās izpausmes ir jābalsta uz cieņu un nevainojamību, etiķetes normu ievērošanu. Tam jāizpaužas attiecībā gan pret citiem, gan pret sevi, gan savas dzīves organizācijā (savas sadzīves utt.). Garīgs cilvēks nekad neļaus sev būt nevīžīgs un dzīvot netīrībā un nekārtībā.
Piemēram, ja cilvēks nodarbojas ar meditācijām vai regulāri iet uz Baznīcu un jūtas supergarīgs, bet tajā pašā laikā dzīvo neharmoniskā vidē, lieto rupjus vārdus, izklaidējas ar alkoholu un ir inficēts ar citām kaitīgām atkarībām, tad viņš ne tikai nav Garīgs cilvēks, bet gan netikumīgs cilvēks ar izkropļotu izpratni par garīgumu un nav pelnījis cieņu (vismaz ne visā ko dara).

Protams, Garīgais cilvēks, kā jau minēts iepriekš, nav Svētais, kuram vispār nav trūkumu. Viņam var būt nepilnības, dažas negatīvas īpašības un izpausmes, taču viņam kā Garīgam cilvēkam šie trūkumi jākontrolē, nekad tos neattaisnojot (Ļaunums, netikumi nav attaisnojumi) un strādājot ar sevi, regulāri soli pa solim jāizskauž.

Cilvēka Garīgā attīstība! Ilūzijas un realitāte.

Garīgā Attīstība ir katras Dvēseles, jebkura krietna cilvēka obligāts mērķis! Taču Garīgo Attīstību cilvēki saprot ļoti dažādi un maldu šajā jomā ir daudz. Vispirms jāsaprot, ka Attīstība ir sevis izmaiņa, cilvēka spējas kļūt labākam: mērķtiecīgi atklāt sevī nepieciešamos talantus, spēku, spējas, veidot nepieciešamās kvalitātes un novērst nepilnības, netikumus un jebkuru negatīvu, kas padara cilvēku neapmierinātu, dusmīgu un vāju.

Patiesu Garīgo Attīstību vienmēr ir atbalstījusi Cilvēka Dzīve, ar savu stāvokli, tīra sirdsprieka pieaugumu, sasniegumiem un pozitīviem rezultātiem, ar tuvošanos ideālajam visās Dzīves jomās. Ja cilvēks patiesi Garīgi attīstās, patiesi pieaug dvēseliski, tad tas neizbēgami novedīs pie izmaiņām visā viņa dzīvē: pozitīvas izmaiņas tajā ievēros viņam tuvie cilvēki, viņa darba karjera ies augšup, viņam radušās problēmas tiks ātri atrisinātas, efektivitāte pieaugs visā un viņam būs vairāk laika, lai gūtu baudu no dzīves, pieaugs viņa ietekmes spēks uz citiem cilvēkiem, sāks izpausties agrāk nemanīti jauni talanti un spējas, uzlabosies materiālā labklājība u.c. Protams, tas nenozīmē, ka tagad viņam viss ir pilnīgā kārtībā un dzīvē vairs nebūs pārbaudījumu un grūtību, taču kopumā var teikt, ka viss Visums sāk palīdzēt šādam cilvēkam.
Taču, ja cilvēkam, kas it kā Garīgi Attīstās, Dzīve tajā pašā laikā ne tikai nemainās uz labo pusi, bet kļūst vēl sliktāka (nekāda prieka, enerģijas zudums), tad tā nav Garīgā Attīstība, bet murgi, ilūzijas, kuras neizbēgami novedīs pie vilšanās un sabrukuma.

Par garīgo attīstību nav uzskatāma:

1. Vienkārša literatūras izlasīšana, zināšanu uzkrāšana "par šo tēmu". Ja Zināšanas (informācija) nepārtop pieredzē, jūtās, kvalitātēs, prasmēs, tad šis nav Attīstības, bet tikai labākajā gadījumā Izziņas process. Attīstība un Izziņa - ir pilnīgi dažādas lietas. Skaidrojumam citāts no grāmatas "Divas Dzīves": "Tu jau vari man iebilst, ka tu jau to visu zini un saproti, taču es tev saku, ka tu neko nezini un nesaproti. Gudrības valodā Zināt nozīmē prast, bet Saprast nozīmē rīkoties. Ikviens, kurš saka, ka viņš zina un saprot, bet nespēj ar aizrautību rīkoties savā darbā - patiesībā nezina neko. Viņš savā darbībā ne ar ko neatšķiras no cirka sunīšiem un zirgiem, kuri vienkārši ir iemācījušies virkni ierastu asociāciju, kas uztvertas tajā vai citā secībā."
2. Daudzu stundu sēdēšana meditācijās un daudzskaitlīgās garīgajās praksēs, bez attiecīgo zināšanu īstenošanas savā liktenī, arī ir mazvērtīga. Kāda jēga ir pārvaldīt enerģētiskās tehnikas, zināt daudz lūgsnu un mantru, ja tu to visu neizmanto, lai uzlabotu savu un citu dzīvi, ja šīs zināšanas tev kā personībai nesekmēja pozitīvas izmaiņas tavos uzskatos, dzīves mērķos. Tā nav Garīgā Attīstība, lielākais tā ir sava vienmēr izsalkušā ego pabarošana.

3. Atdalīšanās no cilvēkiem un sabiedrības, noslēgšanās sevī, norobežošanās pieaugums, augstprātība u.c. Garīgai Attīstībai vienmēr ir jābūt pakārtotai Cēlajam Mērķim - Kalpot Pasaulei. Ja cilvēkam nav šāda Mērķa, lai padarītu pasauli labāku, nespēj mīlēt cilvēkus un palīdzēt viņiem, tad viņa attīstība izvērtīsies par iluzoru pacelšanos virs citiem un agrāk vai vēlāk novedīs pie neizbēgamās krišanas - sabrukuma.

4. Dažāda veida galējības.
A) Bieži vien cilvēks, kas sāk Garīgo Attīstību (kā viņš pats to uzskata), aizmirst par saviem pienākumiem, par Pienākumu pret savu ģimeni (aiziet no tās, atstāj bērnus u.c.), par Pienākumu pret sabiedrību (pamet darbu). Tie ir ļoti lieli maldi! Garīgi attīstoties, gluži pretēji, daudz efektīvāk un cienījamāk jāpilda savus pienākumus attiecībā pret tiem, ar kuriem viņu kopā savedis Liktenis. Ja minētais netiek vairs novērtēts, tad kā sekas būs straujš Likteņa dotā zaudējums (palikšana ar neko).
B) Atteikšanās no materiālā. Garīgā Attīstība nenozīmē nabadzību un materiālo vērtību noraidījumu, gluži pretēji, jo vairāk cilvēkā ir Garīgo spēku, jo lielāku finansiālo potenciālu viņš ir spējīgs vadīt visas Sabiedrības labklājībai. Grudžijevs (Garīgais Skolotājs) šajā sakarā saka: "Ar Garīgo Attīstību var nodarboties tikai tas, kas spēj pabarot 10 sev līdzīgos." Vājam cilvēkam, kurš pat sevi nespēj pabarot, ar Garīgo Attīstību pāragri nodarboties, jo viņam vēl nav izveidojusies pat atbildība par savu dzīvi.

No ezotēriskā viedokļa, Garīgā Attīstība ir Cilvēka vēlme plašāk atvērt un attīstīt savas augstākās čakras, sākot Manipuras čakru (III), bet lai to varētu sākt darīt, tad konkrētajam Cilvēkam ir jābūt pietiekoši atvērtām un attīstītām zemākajām Muladharas (I) un Swadhistanas (II) čakrām.

Dzīve pēc Garīguma meklējumu pabeigšanas jeb Kad sākas Patiesā Garīgā Dzīve.

Tavs medusmēnesis ar Garīgumu agrāk vai vēlāk beigsies. Un, protams, ar zināmu vilšanās sajūtu. Tomēr no Garīgās Dzīves nav jāatvadās, jo tās būtu pāragras ardievas. Patiesa savienība ar Garīgumu ir iespējama tikai pēc tam, kad ir notikusi šāda atdalīšanās.
Vilšanās Garīgumā ir ne tikai neizbēgama, bet arī nepieciešama. Vismaz tāpēc, lai atņemtu tai izskaistināto šarmu. Tava Garīgā Dzīve patiesi var sākties tikai tad, kad tevi vairs nebaidīs bailes atkārtoti iegrimt Garīgumā. Tas būs pēc tam, kad tu jau būsi pagulšņājis uz cinisma dīvāniņa.

No tavas dzīves aizies prom grāmatu lielākā daļa, bet tās, kas paliks, tu jūtīsi kā senus draugus, kurus nav nepieciešams atkārtoti skatīt. Ja nu tikai kādreiz kādas atsevišķas lapaspuses mēnesī.
Pazudīs Garīgo prakšu lielākā daļa, bet ar pārējām atlikušajām tu jutīsies ļoti dabiski. Tieši tāpat kā jūties mīļākajos džinsos un T-kreklā, kurus vari valkāt nenovelkot.
Pazūdīs tavu Garīgo centienu lielākā daļa, un daži palikušie tiks uztverti ne tik daudz kā vēlmes, bet vairāk kā dabiska elpošana. Laba prakse sākumā, vidū un beigās.
Vairs nebūs nepieciešams izvairīties no tā, kas tiek uzskatīts par bezdievīgo. Bezdievīgais vairs nevarēs būt par pamatu kaut kādām obligāti nepieciešamām darbībām. Vainas sajūtu par liekajām kalorijām vai par sliktajiem ziņu jaunumiem aizstās labvēlīgi ironisks skatījums uz šīm lietām, kas neizraisīs problēmas pēc šādiem vērojumiem. Tad, ja mēs ēdīsim vai lasīsim velns zina ko, neradīsies problēmas, vai mēs to darām apzināti vai nē.

Tevis ievērotā konkrētā disciplīna tiks veidota nevis viena aspekta iespaidota, bet gan tajā tiks ietverts viss būtiski nepieciešamais, ko ir akceptējusi tava sirdsbalss. Ārēji tas var likties, ka mēs kļūstam laiskāki nekā pirms tam. Taču patiesībā mēs esam kļuvuši daudz kas vairāk, jo vairs nekarojam ar sevi. Cīņu ar saviem vājumiem mēs pārceļam uz savu sirdi. Tā vietā, lai tieši atbrīvotos no šīm mums netīkamām kvalitātēm, mēs veidojam labāku attieksmi pret tām un strādājam ar tām.

Par mūsu ceļu arvien vairāk kļūst tuvība, bet ne transcendentāte.

Meklēšana nomainās ar dzīvo un dziļo Dzīvi. Jautājumi, protams, joprojām rodas, taču tie prasa kaut ko vairāk reālu nekā tikai vienkāršas atbildes. Līdznoskaņošanās Realitātē kļūst par atbalstu, bet ne par mērķi. Dzīves nesvarīgumi vairs nav vienkārša informācija. Koncentrēšanās uz to, kas var būt, nomainās ar uzmanību uz to, kas ir Pašlaik. Tātad cerība (nostalģija uz nākotni) tiek aizstāta ar ticību (ar radikālu ticību uz mirkli Pašlaik).

Mēs tagad varam šķist savtīgāki, taču mūsu egoisms nekavēs mūsu virzību. Mūsu tiekšanās pilnībā pamosties saglabāsies, tikai tajā būs mazāk vilšanās un ambīciju, kas to iekrāsoja līdz šim. Tajā, kur mēs agrāk steidzāmies, tagad vairs nebūs grūstīšanās un burzmas. Būs tikai vienkārša samierināšanās ar to, ka mēs jau esam pievienoti buksēšanas trosei. Pat ja mēs esam nomaldījušies no ceļa, mēs joprojām uz tā atradīsimies.
Dzīve pēc Garīguma ir Patiesā Garīguma sākums. Bez salūta, aplausiem un uzsitieniem pa plecu, bez nepieciešamības izlikties par Garīgu cilvēku. Tas ir personīgā NEVIENA sākums. Tas ir nevis pazušanas, bet gan atklāsmes sākums. Tas ir dzīvās atklāsmes un patiesās individualitātes sākums. Ikdienišķais KAUT-KAS, kas koncentrējies uz "es" individualitāti, piekāpjas NEVIENAM, kurā pareizas rīcības rezultātā rodas telpa autentiskajam „ES” vai, citādi izsakoties – Individualitātei, kas ir koncentrējusies ESĪBĀ.