Depersonalizācija un hipnagoģija8

Depersonalizācija

Kad biju mazs, mēdzu sev uzdot jautājumus, uz kuriem man nebija atbilžu (un šobrīd viennozīmīgi arī nav). Kāpēc es esmu uz šīs pasaules? Kas notika pirms lielā sprādziena? Kāpēc vispār eksistē Visums? Parasti pēc sevis nostādīšanas šādu jautājumu priekšā pieredzēju stāvokli, ka uz pāris minūtēm vairs.. neesmu es. Precīzāk, esmu es, bet atdalīts no sava fiziskā ķermeņa. Mana apziņa it kā "planēja" netālu no manis un novēroja, ko daru, bez jebkādas kontroles pār to. Tā bija interesanta, nedaudz biedējoša sajūta. Vēl tagad atceros, ka vēroju sevi, stāvot blakus mammai, kas mizo kartupeļus, un vēl redzēju, ka sarunājos ar viņu. Ar laiku šo sajūtu es vairs nevarēju izsaukt, iespējams tāpēc, ka apguvu vairāk par šiem jautājumiem un prāts kļuva racionālāks. 

Pēc vairākiem gadiem, kad mājās parādījās internets, piesēdos pie googles ar mērķi saprast, kas tas ir, jo neviens cits to man nespēja izskaidrot (izņemot brāli, kurš arī piedzīvoja to pašu, bet nebija gudrāks par mani šajā jautājumā). Atradu, ka tā ir depersonalizācija - pašapziņas anomālija, kurā cilvēks sevi vēro no malas un nekontrolē notiekošo, un daudziem cilvēkiem šāds stāvoklis ir hronisks, nevis epizodisks kā man. Viņiem ir ļoti grūti funkcionēt sabiedrībā un koncentrēties, jo.. nu, paši varat iedomāties. Cilvēkam no malas šķiet, ka šis cilvēks vienkārši lidinās pa mākoņiem, bet īstenībā viņa apziņa skaudri apzinās notiekošo, un tas nav nekas patīkams ilglaicīgi.

Lai arī depersonalizāciju epizodiski var izjust jebkurš cilvēks stresa un uztraukuma apstākļos, to biežāk izraisa psihiska trauma vai ilgstošs stress. Tas arī var būt simptoms šizofrēnijai, bipolārajiem traucējumiem, migrēnai, bezmiegam vai klīniskajai depresijai.

Tā kā depersonalizācija ir simptoms, to ārstē atkarībā no šīs anomālijas iemesla. Krievu mediķu pētījums atklājis, ka to var ārstēt ar naloksēnu (Naloxen), kurš pamatā ir opiātu pretlīdzeklis. 

Hipnagoģija

Man salīdzinoši bieži gadās situācijas, kad darba vai mācību dēļ neguļu ilgu laiku - divas diennaktis pēc kārtas, piemēram. Esmu ievērojis, ka pēc tik ilga miega trūkuma sāku galvā dzirdēt dažādas balsis. Galvenokārt šīs balsis ir pazīstamas - draugu, ģimenes locekļu, tv diktoru, un saturs mainās - tas var būt gan pilnīgs bezsakars, gan īsas, aprautas frāzes, gan uzrunāšana. Nesen gadījās klausītes galvā Panorāmas sižetu - secīgi mainījās studijas diktores, žurnālistes, intervējamā (vecs vīrietis) un sporta ziņu diktora pazīstamās balsis. Vienmēr ir interesanti paklausīties, ko balsis teiks šoreiz - gadās ļoti smieklīgas epizodes. Piemēram, viena pērle - "ĒD TO TIRGUS DESU UN AIZVERIES VIENREIZ", ko dzirdēju bijušā klasesbiedra balsī. Viņš nekad neko tādu man nav teicis, bet kaut kā smadzenes to samiksēja.

Kā šodien noskaidroju, tā nav šizofrēnijas pazīme ( pfū! ), bet gan hipnagoģiskā halucinācija (Hypnagogia) - pāreja no apziņas stāvokļa uz miegu. Manā gadījumā no miega gan nebija ne miņas, bet acīmredzot organisms šādi deva ziņu, ka "pietiek, vecīt, es tagad sākšu tevi biedēt, ej ka nu atgulies".

Hipnagoģija var izpausties redzes un skaņas halucinācijās, kā arī miega paralīzē. Skaņas gadījumā ir nevis sajūta, ka to dzirdi ar ausīm, bet skaļi saki to savā galvā - tikai to nedari tu pats, tas notiek automātiski un haotiski. Pārāk daudz mēģinot ietekmēt šīs balsis vai intensīvi domājot, tās parasti pazūd. Reizēm var dzirdēt mūziku. 

Kopumā hipnagoģija nav nekas bīstams, tas tikai norāda, ka vai nu esi pārstrādājies un negulējis, vai vienkārši taisies krist miegā. Man tas kalpo kā indikators - "ok, paklausies un pasmejies, bet nopietni, vajadzētu tā kā iet gulēt".

Noslēdzot rakstu, varu pieminēt miega paralīzi un "lucid dreaming" (pilnu apziņu un kontroli pār notikumiem sapņa laikā), kurus tā arī nav sanācis piedzīvot. Miega paralīzi laikam negribētu, no čoma atstāstiem tas esot šausmīgi biedējoši, bet palidināties pa gaisu sapnī gan varētu būt forši. 

Varbūt kāds lasītājs ir piedzīvojis ko līdzīgu rakstā minētajam?