Tā bija avārija. Neliela bet tomēr nāvējoša avārija. Tu atstāji aiz sevīm sievu un divus bērnus. Tā bija nesāpīga nāve. Ārsti darija labāko lai tevi glabtu bet nekā.
Un tad tu satiki mani.
Kas.... nupat notika?' Tu jautāji kur es esmu?
Tu nomiri ! es atbildēju.
Tur bija mašīna un viņa brauca mums pretī.....
Tieši tā! es atbildēju.
Es......es nomiru?
Jā bet neskumsti par to visi kādreiz mirst. es tevi mierināju.
Mana sieva. Bērni? Vai ar viņiem viss būs labi? Tu satraucies jautāji.
To es gribu redzēt. Tu nupat nomiri un tavs galvenais uztraukums ir par tavu ģimeni. Tā ir viena ļoti laba lieta. Es atbildēju.
Tu paskatijies apkārt. Te bija tukšums. Tikai tu un es. Kas ir šī vieta? Tu jautāji. Vai šī ir Pēcnāves dzīve?
Nu...... pa pusei. Es atbildēju
Vai tu esi Dievs? Tu jautāji
Jā. es atbildēju.
Tu uz mani paskatijies. Priekš tevis es neizskatijos pēc Dieva. Bet gan pēc valodas skolotāja. Tad tu man jautāji. Tātad kas ar mani tagad notiks? Es došos un elli vai paradīzi vai kautkur?
Nē! Es teicu. Tu atdzimsi.
Tātad Hindiešiem bija taisnība?
Visām reliģijām ir taisnība savā ziņā. Es atbildēju.
Bet vai tad tam visam ir jēga? Tu jautāji. Ja es atdzimšu tad jau visam ko es izdariju šajā dzīvē nav jēgas un neko nenozīmē.
Nav tiesa. Es noteicu. Tad es uzliku rokas uz taviem pleciem un skatoties tev acīs teicu. Tava dvēsele ir vēl skaistāka un lielāka nekā tu vari aptvert. Cilvēka prāts var aptvert tikai to mazo daļu kas esi tu! Tas ir kā ielikt savu pirkstu glāzē ar ūdeni lai pārbaudītu vai tas ir auksts vai karsts tu esi ielicis mazu daļu no sevis iekšā bet ņemot ārā tev ir iegūta visa pieredze. Tu esi bijis cilvēks pēdējos 34 gadus. Nav jēgas tevi atstāt tur iekšā ilgāk jo savādāk tu sāksi visu acerēties. Un nav jēgas acerēties to pa visām dzīvēm.
Tad cik reizes es jau esmu atdzimis? Tu jautāji.
Daudz ļoti daudz! Šoreiz tu būsi Ķīniešu meitene 540 gadā. Es atbildēju.
Pagaidi. Tu mani sūti apakaļ laikā?
Nu ja būsim godīgi laiks tikai eksistē tavā universā. Tajā vietā no kurienas es nāku laiks nepastāv. Es atbildēju
No kurienas tad tu nāc? Tu intresē jautāji.
Protams es nāku no kautkurienas un ir vēl citi tādi paši kā es. Es tev to gribētu pastāstīt bet tu to nesapratīsi.
Skaidrs. Bet ja es atdzimstu vai tad es varu satikt sevi citā dzīvē? Tu jautāji.
Jā tas tā notiek visu laiku.
Tad kāda tam ir jēga? Tu jautāji.
Nopietni?
Ko?
Tu man jautā dzīves jēgu. Vai tas nav nedaudz steriotipiski?
Nu tas ir normāls jautājums. Tu atteici.
Labi. Es teicu. Iemesls kāpēc es izveidoju visu šo universu ir lai tu izaugtu.
Tu domā cilvēki. Tu gribi lai cilvēki izaugtu. Tu teici.
Nē! tikai tu! Es noteicu.
Bet kā ar citiem?
Citu nav! Esi tikai tu un tu dažādas dzīvēs.
Bet visi cilvēki uz planētas?
Tikai tu dažādas dzīvēs!
Tātad es esmu ikviens kurš jebkad ir dzīvojis?
Un kurš jebkad dzīvios.
Es esmu Hitlers?
Un milijoni kurus viņš nogalināja!
Es esmu Jēzus?
Un visi kas viņam sekoja!
Tu pēkšņi apklusi...
Un es ierunājos. Katru reizi kad tu kādu noniecini tu noniecini sevi. Katru reizi kad tu kādam palīdzi tu palīdzi sev. katru lietu ko katrs cilvēks ir piedzīvojis esi piedzīvojis tu.
Bet kāpēc. Kapēc tu tā dari?
Tapēc ka kādu dienu tu būsi kā es. Tu esi mans bērns!
Es esmu dievs?
Vēl nē. Tu vēl audz. Bet tad kad tu būsi izdzīvojis visu cilvēku dzīves tu kļūsi par dievu.
Tātad viss universs ir kā......
Kā ola vai kas līdzīgs. Bet nu ir laiks tev doties nākamajā dzīvē.
Un tā es tevi aizsūtu nākamajā dzīvē.
Es ceru ka jums patika. šis nav oficiāli mans raksts es tikai pārtūlkoju. Es daļu izlaidu tāpēc ejiet un izlasiet pilno. (angliski)
Un es no jums atvados.
)
