Ja vēl nē, varbūt būtu laiks sākt?
Baidies no bērniem? 1111
466
1
Manai piecgadīgai adoptētajai māsai bija spēle, kuru viņai patika spēlēt ar mani. Mēs apstaigātu kaimiņu mājas, izliekoties, ka savācam visus bērnus no mājām, un kad esam savākuši pietiekami, tad mēs tos apēdam, kliedzot uz viņiem un pazemojot. Spēles nosaukums? ''Sociālais darbinieks.''
Manai mammai patīk man atkārtot šo stāstu: kad man esot bijuši kādi 3 vai 4 gadi, es esot viņai pateicis, ka viņas īsto dēlu nolaupījuši citplanētieši un aizvietojuši ar precīzu kopiju - mani. Bet lai viņa neuztraucoties, es drīz atgriezīšoties uz savas dzimtās planētas un viņas īstajam dēlam ir laba dzīve mūsu zoodārzā.
Kad es biju maza, es sarīkoju scēnu pārtikas veikalā kāda ieraudzīta vīrieša dēļ. Tas man bija neparasti, jo parasti uzvedos ļoti labi un biju klusa meitene. Mani ne no kurienes nekad nebja nācies aizvest prom sliktas uzvedības dēļ, bet šoreiz tas notika. Kad mēs tikām līdz mašīnai, mamma man jautāja, kas ir par problēmu. Es teicu, ka viņš mani paņēma no iepriekšējās mammas un paslēpa zem savas grīdas dēļiem un lika ilgi, ilgi gulēt, līdz es pamodos pie jaunās mammītes. Tad es atteicos sēdēt sēdekl''itī pa ceļam uz mājām un uzstāju, ka slēpšos zem priekšējā paneļa uz grīdas, lai viņš atkal nevarētu mani paņemt. Mammu tas pārbiedēja, viņa bija mana bioloģiskā mamma, tāpēc noteikti mana ''pirmā'' mamma.
P.S Es atceros, ka tajā laikā mani bieži mocīja murgi par to, ka varētu tikt nolaupīta. Tas vīrietis veikalā ļoti atgādināja to no maniem murgiem, taču no kurienes man radās šī ideja, es nezinu.
Manas māsasmeitas iecienītākais joks četru gadu vecumā bija šāds:
-Tuk tuk. - Kas tur ir? - Beigts alnis - Kāds beigts alnis? - Beigts alnis uz āķa.
Un tad viņa ķiķinādama aizskrēja prom.
Mans četrus gadus vecais dēls man paziņoja: ''Manas smadzenes liek man darīt lietas, ko es negribu darīt.''
Kādu nakti bērnībā stāvēju virtuvē nakts vids pusaizmigusi un šausmās, kamēr mamma mani mierināja caur melnu amorfu masu, kas līda laukā no stūra. Pēc tās nakts nekad vairs nav bijis tik slikti. Kad aizgāju studēt un sāku dzīvot atsevišķi, tas atkal parādījās uz dažiem mēnešiem, bet lielākoties tās bija vien neizprotamas guturālas rīkles skaņas, kā arī es nevarēju pakustēties, kaut gan skaidri zināju, ka esmu nomodā.
Tev patiks šie raksti
Man tagad negribas iet pie savas mazās māšeles, paldies Tev! 
nu labi, nav jau tik smiekligi.
