„Fantāzija vai realitāte?” ārsti jautā viens otram vērojot kā Harrieta Geila glāsta spilvena negludumus. Viss ir kārtībā. Viņa ir mierīga. Līdz acīs iedegas neprāta liesma un pierē ievelkas dziļa rieva. Pēkšņi acis šausmās ieplešas un no mutes izsprūk nesaprotams gārdziens. Rokas iegrābjas matos un izrauj pamatīgus kušķus.
Garīgi nestabila, halucinācijas, mēdz kļūt agresīva. Tādu Harrietu redz ārsti. Jau vairākus mēnešus meitene atrodas psihiatriskajā klīnikā. Viss bija labi, līdz radinieki pamanīja viņas neparasto uzvedību. Reizēm Harrieta pēkšņi kā neprātīga sāka smieties. Bez redzama iemesla. Reizēm kliedza kā ciešot neizturamas sāpes. Kādu laiku visi cerēja, ka tas pāries. Ģimene sāka pavadīt vairāk laika ar meiteni. Kļuva labāk. Šīs dīvainās lēkmes pārgāja. Tikai reizēm viņa vēl noraustījās vai sāka noslēpumaini smaidīt.Viss bija labi, līdz devītā oktobra rītā brālis viņu atrada pilnīgi izpostītajā vannas istabā. Vannas aizkari noplēsti un sadīrāti strēmelēs, grīda un sienas nosmērētas ar asinīm, kas, iespējams, bija radušās, kad Harrieta sasitot spoguli sagrieza rokas, zobupastas izspiestas no tūbiņām, izlietne norauta no sienas. Grīda slapja. Un pati Harrieta asiņaina, netīra bezsamaņā gulēja visa šī grautiņa vidū. Tas bija lūzuma punkts un ģimene izlēma, ka visprātīgāk būtu ievietot meiteni klīnikā, kur par viņu parūpēsies un viņa nespēs nodarīt pāri ne sev, ne citiem.
Aina pēc ainas. Attēls pēc attēla. Viss samudžinās Harrietas prātā kā neatpinami mezgli. Lielāko daļu laika meitene pavada normāla pie pilnas apziņas. Bet reizēm parādās fantāzijas un neizprotami sapņi, kas ir tik reāli, ka kļūst par pašu realitāti. Reizēm viss ir skaisti un labi. Harrieta guļ ziediem pilnā pļavā, spīd saule un viņai ausī čukst mīļotais. Ideāls. Viss ir tik labi. Harrieta ir tik laimīga, ka kliedz un smaida kā neprātīga. Kāpēc lai šī nebūtu realitāte? Šī noteikti ir labākā diena viņas mūžā! Tad kā auksta ūdensšalts viņu pamodina lietus lāse no mākoņainajām debesīm. Harrieta atkal ir mājas pagalmā. Bet reizēm viss nav tik viegli. Reizēm viņa ir tumšā, tukšā istabā. Istabas vidū stāv svece. Sveces liesma pāraug par īstu ugunsgrēku. Viss apkārt sāk degt. Tad viņa izdzird kāda agonijas kliedzienus. Kliedza Harrieta. Un atkal atgiežas slimnīcas palāta. Mierīga, gaiša, silta. Nav uguns, nav tumsas. Tikai pie lodziņa stāv brālis un mamma. Vienīgais, kas atgādina par tikko piedzīvotajām sāpēm ir izspūrušie mati un krekliņš, kas ir pilnīgi slapjš no sviedriem. Viņa pieceļas kājās un dodas pie lodziņa. Meitene zināja, ka viņus te neielaidīs. Harrieta jebkurā brīdī var kļūt bīstama. Brālis pielika roku pie stikla. Harrieta atdarināja kustību, it kā vēlēdamās sajust brāļa roku. Visi trīs stāv un smaida. Klusēdami. Līdz brāļa smaids sāk stiepties garāks. Lūpas nedabiski nostiepjas un plīst, uz sniegbaltajiem, spicajiem zobiem parādās asinis. Acis iespiežas dziļāk galvā un no viņa mutes izšaujas gara mēle. Neradījums pagriežas pret Harrietas māti un ar saviem asajiem, garajiem nagiem pārrauj tās rīkli. Harrieta kā neprātīga sāk kliegt. Briesmonis, kas stāvēja viņas priekšā sāka laizīt stiklu un kur tā mēle pieskārās stikls izkusa kā saldējums saulē. Galvā bija tikai viena doma- tas mani nogalinās! Tas mani nogalinās! Viņa juta tikai vienu izeju. Uzbrukt. Ar dūrēm viņa sāka dauzīt neradījuma purnu, bet roka tikai atdūrās pret stiklu. Un priekšā atkal stāvējā apjucis brālis un palātā iestiedzās māsiņa ar morfija devu. Mammas mute savilkās žēlumā, kad adata pieskārās meitenes ādai. Pasaule sašķiebās un viņa ieslīga dziļā miegā.
„Fantāzija vai realitāte?” katru rītu atverot acis Harrieta Geila sev jautā. Nekad nevar zināt vai ūdens glāzē patiesībā nav skābe. Nekad nevar zināt vai pa lodziņu neskatīsies vairākas koši sarkanas acis. „Fantāzija vai realitāte?”
