īsumā par stāstu - ja saproti, ka tev nepatiks - nelasi...
Ja tomēr izlasīji - konkrētāk,, kas bija slikti, ko vajag pielabot.
Tnx!P.S. Kļūdas ir. Pati zinu. Pareizi rakstīt neprotu...
ja kāds vēlās turpinājumu - raksta....
Šaha laukums...
Vai esat kādreiz domājuši, kādēļ mūsu dzīves ir līdzīgas spēļu kauliņiem? Nē? Jā? ES par to domāju pašlaik. Nezinu kā jums, tur laukā, bet zinu ka mums, te iekšā, dzīve ir viens vienīgs šaha laukums.
Mēs piedzimstam lai būtu jaunas figūriņas ar ko spēlēties. Viņi rāda karu, un šaha turnīru. Jau iepriekš tu zini, kurš vinnēs. Parasti stiprākais un gudrākais. Tā ir kā cīņa starp karaļiem. Vienīgi viņi ir par gļēvu, lai nāktu te laukā un cīnītos kopā ar mums... ziniet, vienmēr tas tā nebija. Pirms desmit varbūt divpadsmit gadu simteņiem viņi cīnījās paši. Tad mūs iesprostoja kalnu grēda... Karaļi izdomāja, ka nav jēgas iznīcināt vienam otru un nu viņi galē nost mūs. Visi, kas nepiedalās uzskata to par spēli, bet tie kas ir šeit iekšā - kupolā, kā to dēvē dižciltīgie un nāves kausā, kā sakam mēs, tie zin patiesību... Mēs cīnāmies. Un viņi līksmo. Dažkārt šķiet, ka tam tā ir jābūt. Karš kas iznīcinās mūs, un tad arī viņus.... Bet tad es atceros, ka turnīrs nav spēļgaldiņš un viņi nav mazi puikas, kas ir savā iedomu pasaulē...
Kādēļ es par šo visu pagaidām domāju? Rīt man paliek sešpadsmit, un tas nozīmē ka mani pieraistīs šaha galdiņam. Es būšu viens no bandiniekiem viņu spēlē. Cerēt uz labākām pozīcijām nav vērts. Tās iegūst vienīgi tie kas pārdzīvojuši visus savus līdzgaitniekus. Tādēļ mēs viņus cienām... Viņi ir spējuši izdzīvot tur, kur dažš no mums neizdzīvo pat minūti. Viņi ir pārvaējuši elles bezdibeni. Un par to mēs viņus cienām...
Dažkārt es domāju kā būtu būt tur, kur tagad esi tu... Būt drošībā, ārpusē, zināt, ka spēj ko noteikt vai izmainīt savā dzīvē... Un tad es atceros, ka no tā nav jēgas, jo mēs nekad tur nenokļūsim... Zvaigznes pēc kurām mēs tiecamies... Tās pašas ko jūs sasniedzat ik dienas... Dažkārt es patiešām sapņoju, ka iespējams tas viss beigsies un es varēšu būt parasts bērns - mācīties, skriet, spēlēties, nedomāt ne par ko... Tad es atceros ka man ir jāpeskata Iluzs un Egnoks... Tad es atceros, ka par spēju lasīt un rakstīt šeit nogalina, tad es atceros ka esmu tikai bandinieks. Tikai figūra uz šaha dēļa, figūra, kurai nekas nav jāsaprot un nekas nav jāmāk. Figūra, kurai truli ir jādara tes ko liek. Figūra, kurai ir jābūt tikai drusciņ gurdākai par mērkaķi, un nedaudz veiklākai par suni. Tad es atceros, ka rīt es tikšu piesaistīts šaha galdiņam, un ka ar to tiks noliktas vai nu manas, vai kāda cita beigas. Drīzāk jau manas....
+