auč, Tu sagriezies, ejot pa aso naža smaili
Tu tomēr sagriezies lai arī neizrādīji baili
un tagad asiņainās pēdas peļķē skalo kurā
Tavas tumšās asins starp ūdeni bālo
peļķes vilnīši traucē atspulgam rādīt īsto
kaunpilno seju , sejas izteiksmi nīsto
no naidnieka puses un arīdzan citu
kas necentās iedziļināties neceļos klīstot
un trīcošām rokām tu notrausi sviedrus
paskatījies augšup, noskaitīji vārdus viedus
kas dabai lika sakustināt mākoņu segu
un pavisam drīz saules apspīdēts uzsāki deju
pat ja skatienu miglo sāļo lāsīšu lērums,
pat ja skaidrai domai traucē neizgulētais dzērums
Tu vienmēr vari paļauties uz tuva drauga klēpi
kur sajusties apspīdētam, sajusties vērtam
lai atkal tik pat pārdroši uz naža asmens kāju spertu
