Fantastisks stāsts, jeb kā "radību kronis" savu "kroni" pazaudēja
Uzreiz viņus ieraudzīju. Kā gan man bija tos nepamanīt. Neizdziednāma infekcija ir katastrofāli pārpludinājusi visu mūsu planētu.
Mēs viņus saucu par tempējgrīļiem, jo viņi to vien dara, kā meklē ko ietemt un grīļojas uz savām tievajām kājelēm. Viņu ir ļoti daudz, vienmēr izslāpuši un nenogurdināmi savos klejojumos.
Infekcijas skartās smadzenes tiem vairs nefunkcionē, no tām palikusi tikai viena maņa-oža. Tā tempējgrīļiem ir vienkārši perfekta. Lai kur viņi atrastos - grīļīgā gaita ved tos tikai vienā virzienā- tur kur smaržo pēc spirta. Spirts ir galvenais viņu slāpju dzesētājs un mūsu, neinficēto glābiņš. Kamēr būs spirts ko pasviest tempējgrīļiem, tikmēr mūsu izdzīvošanai vēl ir cerība. Katrs izdzīvojušais sev pie jostas nēsā pudeli ar spirtu, pasviežot spirtā samitrinātu drānu, var izglābties kamēr tempējgrīļi, kā traki suņi plēšas gar to.
Kārtīgi piedzirdot tempējgrīļus ar spirtu, varētu uz kādu laiku tos padarīt mierīgus, viņiem tad iestājas tāds, kā miera periods, taču pēc tam ar desmitkārtīgu niknumu, slāpes tos dzenā atkal un atkal. Nesaņemot spirtu, tempējgrīļi ir kļuvuši agresīvi un bīstami, viņi ir gatavi uzbrukt jebkurai dzīvai būtnei un saplosīt to.
Stāsta, ka senatnē lai glābtu cilvēci, mēğinājuši tempējgrīļus dzirdīt ar spirtu, bet ātri vien spirta krājumi beigušies, jo tempējgrīļu slāpes ir neremdināmas.
Kā tas viss sācies, neviens to vairs neatceras. Tagad galvenais ir izdzīvot, rēcošo rīkļu un, pārgriezto acu vājprātā.
Vienīgie mājdzīvnieki, kuri mums vēl ir palikuši ir kaķi. Viņu viltīgums, uzmanība un neuzticēšanās cilvēkam ir ļāvusi tiem izdzīvot . Tie vienmēr uz mīlestību atbild ar mīlestību un maigi pieglaužas manai plaukstai.
Labi, ka vēl ir kaķi.
Vai gaidāms iebrukums.
