Beidzot ķirbīte atkal kaut ko iztulkoja. Cerams nav lasīta 
Mēs nesen bijām ievākušies mazā rančo mājā kādas lielākas pilsētas priekšpilsētā. Mūsu apkaime bija kā no pasaku grāmatām - klusa, ar draudzīgiem kaimiņiem, dēļu žogiem - visi deviņi jardi. Šij pārvākšanās reizej bija jābūt mūsu jaunajam sākumam, man kā nesen šķirtam tēvam un arī manam trīsgadīgajam dēlam. Laukam, kurā ataist vaļā iepriekšējā gada strīdus un uztraukumus.
Es skatīju zibens vētru kā metaforu jaunam sākumam: pēdējā izrādīšanās pirms pagātnes netīrumi un grūtības tiek aiskalotas prom. mana dēlam patika vētras, pat taad, kad pazuda elektrība. Šī bija pirmā patiesi lielā vētra, kuru viņš jebkad bija redzējis. Zibens šautras pagaismoja pustukšās istabas, metot biedējošas ēnas uz vēl neizpakotajām kastēm. Mans dēls salecās un iespiedzās teju pie katra zibens spēriena. Bija jau diezgan vēls un viņa guļamais laiks sen bija nokavēts, kad mazais beidzot nomierinājās un bija gatavs doties gulēt.
Nākamajā rītā, ieejot dēla istabā, es viņu atradu smaidošu sēžot uz gultas, kamēr viņš man lepni paziņoja "Es vakar naktī skatījos zibeņus pa savu logu".
Pāris rītus vēlāk viņš man teica to pašu. "beidz muļķoties, vakr nebija vētra, tu to drošvien nosapņoji." es atraucu. "Ak tā..." viņš škita vīlies. Es sabužināju sava dēla matus, teicu, lai neuztraucas, jo drīz būs vēl kāda vētra.
Tad tas sāka atkārtoties, viņš man vismaz divas reizes nedēļā pavēstīja, ka iepriekšējā naktī ir vērojis zibeņus pa savu logu, nevienā no šiem vakariem nebija bijusi vētra. Es domāju, ka tie ir tikai sapņi, kiuros parādās šī pirmā, neaizmirstamā vētra.
Atskatoties uz šo, ir viegli ienīst sevi, kaut visi stāsta, ka nav nekā, ko es būtu varējis tur padarīt, es neesot varējis zināt, taču man ir jābūt sava bērna sargam, un šie mierinājuma vārdi nekādi nepalīdz.
Es visu laiku atmiņā atsaucu to rītu, taisot kafiju, lejot pienu uz savām pārslām un paņmot avīzi, lai tikai ieraudzītu rakstu par pedofīlu, kuru nesen aretējusi vietējā policijas vienība. Izrādījās, ka pedofīls izvēlētos gados jaunu upuri, parasti zēnu, atrastos arpus viņa mājas un uzņemtu zēnu bildes fotoaparātā ar ieslēgtu zibspuldzi, kamēr viņi gulēja. Reizēm viņš darīja vairāk. Mans vēders apmeta kūleni, kad es sapratu...
Tolaik, tas bija tikai kārtējais bērna izdomas auglis. Atskatpties, tā ir viena no baisākajām lietām, kuru jebkad esmu dzirdējis. Apmēram nedēļu pirms šis cilvēks tika noķerts, mans dēls nonāca lejā un jautāja "uzmini kas?"
"Kas?"
"Aiz loga vairs nav zibeņi. Tagad tie ir manā skapī!"
Es veel neesmu redzējis policijas uzņemtās bildes. . .
