Viņa
Uzzinājusi, cik svarīga ir Monta es devos meklēt zēna lietu, tajā ir stāstīts arī par viņa ģimeni. Nedaudz, bet ir. Cerēju, ka tajā būs minēta arī mazās Montas adrese, lai rīt es šim nabaga ieslodzītajam būtu spējīga sagādāt patīkamu pārsteigumu.
Mēs ar Montu ejam apmeklēt viņas brāli.
Tiešām sīkā ir atraktīva, lēkā apkārt kā kalnu kaza, un nav ne uz mirki nomierināma. Šī būs neierasta apmeklējuma reize.
Mēs beidzot esam pie kameras durvīm. Monta nedaudz nomierinās (mazā ir satraukta pat vairāk kā es, un tas jau ir dīvaini), ievelk dziļu elpu, un tagad cenšas atvērt durvis, atslēgt viņai sanāca pašai, bet attaisīt – ne tik ļoti. Man viņa neļauj palīdzēt, lai gan tās ir samērā ierūsējušas un vecas, un arī smagas. Beigās durvis tika atvērtas no iekšpuses. Monta iebira sava izbrīnītā brāļa rokās, kas, ja būtu nedaudz neizveicīgāks, būtu ļāvis nokrist viņai uz aukstās betona grīdas.
Viņš ir pārsteigts un šokēts, un ļoti dusmīgs uz manis, to var redzēt acīs, bet Monta gan ir laimīga, un tas atsver visus lamuvārdus, ko pēcāk no viņa dzirdēšu.
- Monta, mīļā, varbūt ļauj brālim atsēsties! Viņam šis ir liels pārdzīvojums. – es iztraucēju kluso noskaņu, kādā stāvējām.
- Monta? Monta. – vienā vārdā izskanēja vairāk mīlestības, kādu biju dzirdējusi visā savā mūžā. Viņa acīs pat varēja redzēt sariesušās asaras. Re kā, šī mazā meitenīte iespēja pāris minūtēs to, ko es nevarētu panākt ar vairāku nedēļu darbu – viņa viņu atkausēja.
- Kāpēc tu raudi, brāli? – Monta ievaicājās neviltotā bērna līdzjūtībā.
- Pieod, māšel, es.. vienkārši…
- Tu taču negribi, lai es eju prom?
- Nē. Nemaz par to nedomā. Zini, man tevis ļoti pietrūka. Ļoti.
- Man tevis arī, brāli.
Tas bija tik aizkustinošs skats! Viņi abi sēdēja uz aukstās betona grīdas viens otra skavās un raudāja no prieka.
- Padies! – viņš man paklusām izteica, un tad piecēlās, paņēmis māšeli opā, aizgāja apsēdās uz gultas. Monta no viņa nebija atdabūjama. Visu mūsu apciemojuma laiku viņa sēdēja brāļa skavās, un, pat ja tā nebūtu, es šaubos, vai viņš viņu tagad ar kādu dalītu. Pienāca laiks, kad Montai bija jāiet prom. Kā viņa, nabadzīte, raudāja un lūdzās, lai brālis nāk līdzi! Un kādā izmisumā bija, kad saprata – atvērtas durvis vēl nav brīvības atslēga! Man viņas tā bija žēl!
- Nesatraucies, mēs vel tiksimies, Monta! Es apsolu. Lielā meitene vēl kādu reizi atvedīs tevi pie manis, un tad, pēc dieviem gadiem mēs atkal dzīvosim kopā, neraudi zeltmatīt, mēs vēl tiksimies! – viņš mierināja Montu kā mācēdams. Protams, mazo tas tāpat nenomierināja - viņa bija jāaizvelk no brāļa ar varu, bet galu galā par abiem mēs viņu pierunājam atlaist vaļā savas rokas un nākt man līdz.
- Tu apsoli, ka es viņu vēl satikšu? – Monta man atvadoties no viņas vēl prasīja.
- Obligāti! Es neko citu nepieļaušu. Bet nu, ej iekšā! – es apskāvu mazo dvēselīti un noskatījos, kā viņa ietipina pa nama durtiņām. Vismaz viņai bija atrastas labas mājas.
Viņš
- Tu laikam nesaproti, ko nezīmē, nē?
- Es domāju, ka jums tas nāks par labu.
- Un vai nāca? – es biju dusmīgs par viņas ideju atvest šurp Montu.
- Un vai tad nē?
- Tu pati redzēja, kas notika, kad viņai bija jāiet prom! – neticu, ka pacēlu pret viņu balsi. Meitene mazliet pat sarāvās no izbīļa. Taču drīz atkal bija savā ierastajā stadijā.
- Viņa tevi nav aizmirsusi. Tev to vajadzēja redzēt. Un tikai nesaki, ka tev nepatīk, tas, ka to zini.
Te es nevarēju nepiekrist, es tiešām biju baidījies, ka Monta ir mani aizmirsusi, ka viss, ko es cenšos izdarīt viņas labā, ir par velti. Nu es zināju, ka tā nav, ka viņa vēl arvien atpazīst mani un tas deva valgumu sirdij. Es nevarēju nepiekrist, tādēļ klusēju.
- Labi. Dari, kā vēlies. Man vienalga. Uz neredzēšanos.
Iespējams, man toreiz vajadzēja atvainoties, skriet viņai pakaļ (un atsēdēt vēl mēnesi par to), teikt jel ko, bet es biju pa lepnu, lai atzītu, ka viņai bijusi taisnība, un viņa bija par stulbu, lai paliktu te, ja es neko nesaku. Šo dienu es nolādēju vēl ilgi. Tas bija pirmais strīds.
Viņa
Iespējams, tas bija no tiesas dumji tā ņemt un aiziet, taču, tobrīd man tā gribējās un sievietes ir impulsa radījumi, bet es esmu sieviete. Tagad es to nožēloju no visas sirds. Tas nebija prāta darbs tā izdarīt. Man viņa, lai cik dīvaini tas pašai nešķistu, bet pietrūkst. M
amma saka, ka tāda tā mīlestība esot – skaista, kamēr nav apjausta, un sāpīga, kad jau ir pagājusi. Vēl mamma saka, ka man būtu jāatsāk strādāt un iet uz turieni, jo savādāk es esot salīdzināma ar lupatu lelli. Vai tas tā no tiesas ir? Iespējams. Man viņa pietrūkst. Ļoti. Loti, ļoti pietrūkst. Līdz sāpēm un asarām. Un tik grūti, ka neviena nav ar ko runāt. Viņš vienmēr atrada pareizos vārdus, lai nomierinātu mani. Viņš vienmēr klausījās par skolu kā par zelta pasaku pili. Un man tas tik ļoti smeldz.
Ak, vecās smaržas un puvums!
Ceru, ka viņš mani spēs pieņemt!
- Čau!
- Sveika!
- Neteiksi neko vairāk?
-Am… sen neesi te manīta.
- Zinu.
- Trīs mēneši.
- Zinu.
Iestājās neveikls klusums. Gluži tā it kā šī būtu pirmā reize, kad viņu redzēju. Viņš bija atsvešinājies.
- Nu, kā tev iet? – man atkal jau nācās iesākt visu, tiešām, tā it kā mēs būtu atgriezušies no sākuma.
- Tīri ciešami. Tev?
- Aptuveni tāpat.
Atkal spriedze un klusums. Es vēl arvien stāvu durvju ailā.
- Labi. Tagad godīgi?
- Es biju godīgs.
- Tu meloji, bet es tev to piedodu, jo arī es meloju. Man gāja sūdīgi. Kā ar tevi?
- Man viss ir kārtībā. Es esmu dzīvs.
- Kam tu to centies ieskaidrot? Sev vai man? – es kliedzu, negribēdama ticēt.
- Nevienam. Tā ir taisnība. – viņš pacēla balsi.
- Tie ir salti meli. Es to redzu! Kas ir?
Viņš vienkārši kusēja. Es aizgāju un nosēdos uz gultas. Tikai tagad apjēdzu cik netipiski, ka viņš mūsu sarunas, ja to tā var nosaukt, laikā vēl nav apsēdies.
- Labi. Negribi, nesaki. Tādā gadījumā vienkārši pasēdēsim divas stundas klusumā.
Pagāja stunda, kuras laikā viņš vienkārši stāvēja un skatījās uz mani nesakot ne pušplēsta vārdiņa.
Viņš
Tas ir murgs. Ļauns murgs. Vai arī sapnis.
Es domāju. Tagad pēkšņi viņa atkal bija te. Es vēlējos, lai viņa ir te. Vēlējos, lai viņa ir mans sargeņģelis, bet tikpat ļoti es vēlējos, kaut viņa nekad nebūtu atnākusi šurp. Tad mana dzīve būtu daudz vienkāršāka.
Mēs klusējām ilgu laiku. Es, kas ticis noniecināts, apsūdzēts un, iespējams, mīlēts no viņas puses, un viņa – tik daiļa, tik stalta, tik pašpārliecināta un nosvērta un neizdibināma. Viņa, kas atgādināja drīzāk dievieti no kādas senas grāmatas nekā vienkāršu pusaudzi, tur bija un palika. Un es zināju – tagad nekas nemainīs to. Viņa būs man blakus vienmēr. Bet vai es to vēlējos? Vai es vēlējos, ka viņa mani sargā?
Daļa manas būtības dzina mani pieglausties viņai un izsūdzēt visas bēdas, kā es agrāk to biju darījis, kad biju mazs un mamma bija dzīva, bet daļa manis – padzīt viņu, lai viņa nemaitā savu dzīvi un neuztraucas par manējo. Ilgi es stāvēju un lēmu, ko vēlos vairāk. Tad mani vārdi izlēma manā vietā.
Viņa
Es jau biju atmetusi cerības, ka viņš jelkad ko pateiks, bet viņš pateica.
- Es gribu.
- Ko?
- Es gribu runāt atklāti un patiesi. Es to vēlos.
- Patiešām?
- Jā. Patiešām.
- Tātad. Vai man iet prom?
- Nē.
- Vai es tev nepatīku?
- Tu man patīc.
- Vai es tev lieku justies neērti?
- Nē.
- Vai tu esi uz manis dusmīgs?
- Es nedusmojos.
- Tad kas notiek? Kāpēc tu atkal esi tik…
- Četredesmit deviņas reizes, – mani pārtrauca pusvārdā.
- Ko? Es…
- Divas reizes nedēļā. Jau trīs mēnešus. Tas pēdējā laikā ar mani ir noticis.
- Tātad. Esam sākuma punktā.
- Jā.
Es skatījos uz viņu un centos apjēgt, bet nekas nenāca prātā. Tad ierunājās viņš.
- Vai tu runāsi godīgi ar mani?
Es pamāju ar galvu.
- Vai tu ilgojies pēc manis?
Es pamāju ar galvu.
- Vai citos apstākļos tu būtu kopā ar mani?
Es pamāju .
- Un vai tagad es tev liekos pretīgs?
Pakratīju galvu
- Nožēlojams?
Vēlreiz pakratīju galvu.
- Izmisis?
Un vēl vienu reizi.
- Kāds tad? Ko tu pagaidām domā?
- Es domāju, ka tai zīlniecei bija taisnība.
- Vai patiešām?
- Jā. Patiešām. Es atradu to, ar ko gribu būt kopā visu mūžu.
Atkal klusums.
- Vai tu reiz apsēdīsies?!
- Labi.
Viņš
Es piegāju un apsēdos viņai līdzās. Tas bija patīkami un ļoti sāpīgi. Dažādu gan fizisku, gan emocionālu apstākļu dēļ.
Es vēlējos viņai pieskarties, bet kaut kas mani atturēja. Tad viņa ieteicās, ka viņai salst. Šaubos, vai tas tā bija, bet man ar to pietika, lai es spētu viņai pieskarties, un viņai ar to pietika, lai būtu iemesls apsēsties man klēpī.
- Zini, kad es izkļūšu no šejienes, manai māsiņai vajadzēs psihologu.
- Un vai tu zini kādu atbilstošu? – viņa, jā, viņa, koķetēja ar mani.
- Jā. Bet vai šis atbilstošais piekrīt?
- Jā, ja darbs ļaus man ar viņu un viņas brāli satikties visu atlikušo mūžu.
- Un ja tu pēkšņi iemīlētu savas pacientes brāli?
- Un ja nu tas jau ir noticis? – viņa vaicāja sapņaini maigā balsī, kas tā vien aicināja padoties šīs meitenes kārdinājumam, paliekties nedaudz tuvāk, un vēl nedaudz tuvāk, un tad jau sajust viņas matu smaržu, un tad maigi pieskarties viņas lūpām un aizmirsties mirklī, kas izdzēš visu ap sevi. Un es tam ļāvos. Un tas bija burvīgi.
Mēs nosēdējām klusēdami vēl divas stundas. Un tad viņai bija jāiet uz māju.
Viņa
Es visu nakti nevarēju gulēt, jo vēl arvien domāju par savu pirmo skūpstu. Iespējams, tas nebija tāds, kad biju to iztēlojusies. Tas nenotika pēc kino pie manas mājas sliekšņa, un nebija arī parkā, koša lapu ūdenskrituma ieskāvienā, vai vasarā lietus laikā, iespējams tas nebija ne tuvu tiem sapņiem, kurus biju lolojusi par mirkli un apkārtējo ainavu, bet, man nospļauties uz to, tas tāpat bija ideāls. Es to atdevu cilvēkam, kurš man ir no tiesas dārgs, un tas arī ir galvenais.
Man viņam ir jāpalīdz. Tikai, kā es to grasos izdarīt man nav nekādas nojausmas. Un tomēr, es to izdarīšu. Es panākšu savu.
Viņš
Ja Ādams noplūca augli, tad es dabūju veselu ābeļu dārzu. Tik saldas bija viņas lūpas, kad pieskārās manējām. Tik aicinoša un saprotoša viņa bija. Un man nācās to meiteni mīlēt.
Es nejutos viņas cienīgs, bet – ik apskāviens tai sajūtai ļāva zust. Un ik sapnis par to, ka es verētu iznākt, varētu mācīties labi, varētu būt sekmīgs. Tie dod man spēku. Viņa sapņo manā vietā, bet es pēkšņi jūtos mērķtiecīgs – man vajag izglītību, vajag darbu, es pēc diviem gadiem tikšu laukā, un, kad es to izdarīšu, vēlos, lai būtu viņas cienīgs, lai patiktu viņas vecākiem. Es vēlos, lai man ir mērķis un nākotne, lai varu parūpēties par Montu. Viņa sapņo, bet es esmu beidzot atradis dzīvi.
