Viņš.
Šī meitene sēdēja tur uz grīdas, ar cerību, ka izvilinās no manis asaras un raudas, bet nesaprotot, ka šobrīd tās neieraudzīs. Es biju neizpratnē, biju šokā, viņa to, ko es biju centies izdarīt jau visu šo gadu, paveica pāris nenozīmīgās minūtēs. Un nu viņa tur sēdēja. Tās sajūtas, tās nav iespējams aprakstīt. Riebums pret sevi, šoks par viņu, un sīka cerība, kas saka, ka, iespējams, šoreiz es noturēšos nesācis raudāt, viss sajaucās kopā.
Tad viņa apsēdās man blakus. Es jutu, ka viņa dreb, un jutu, ka iespējams, viņa ir tas vienīgais cilvēks, kas.. kuram.. kurš...
Es zināju, ka viņa ir man glābšanas salmiņš, dziļi prāta tālākajos nostūros, es to nešaubīgi aptvēru, bet nebiju spējīgs to pieņemt. Es nebiju spējīgs pat palūkoties viņas virzienā, kur nu vēl lūgt pēc palīdzības…
Viņa.
Es sēdēju viņam blakus, un jutu vēlmi viņu apskaut, taču man tam nepietika spēka. Tad, caur pirkstu spraugām, es pamanīju sīkas gravas, ko atstājušas pāris notecējušas asras. Un mūsu acis negribot sastapās. Tikai sekundes desmitdaļu, un tomēr, tajā slēpās kas vairāk, tajā slēpās neizteikts palīgā sauciens. Tajā slēpās mīlestība. Un cerība. Un tad es viņu apskāvu. Nezinu, vai viņam tas patika, vai nē, bet arī prom viņš mani nerīdīja. Viņš vienkārši sēdēja, paslēpis galvu rokās, un neko nedarīja. Viņš necēla acis uz augšu, bet to arī nevajadzēja. Es tāpat zināju, ka tās pildās ar skumjām un tāpat zināju, ka viņš ir sācis raudāt – klusi un nemanāmi kā lietus, kas sīkām pilēm pakšķina ārā. Viņš izraudājās, un tādā pat pozā iemiga. Līdzīgi to dara mazi bērni.
Es klusām aizgāju prom. Šoreiz no Kloda kunga neatvadījos.
Viņš.
Es gaidīju viņu visu nākamo dienu. Un šī gaidīšana mani beidza vai nost. Zināju, ka viņa mani vakar bija lasījusi kā atvērtu grāmatu, un sapratu, ka iespējams labāk būtu pateikt visu, ko domāju, taču – man bija bail. Bail no viņas un no sekām, ko viņa varētu izraisīt. Es nebiju pārliecināts, ka vēlreiz spēšu pārciest to skatienu, un jāatzīst arī sievišķo valdzinājumu, kas, lai gan es parasti uz to neatbildu ne ar bū, ne bē, šajā meitenē bija īpašs un neatkārtojams, tāds, it kā būtu radīts tieši tam, lai salauztu mani.
Viņa.
Šī diena bija šaubu un cerību, un bezspēcīga izmisuma pilna. Es kārtīgi pārdomāju vakar vakarā redzēto un cīnījos ar kaunu un nepatiku, man nebija vēlmes doties uz koloniju šodien, bet kāds neizskaidrojams spēks mani tirdīja vēlreiz satikt to puisi, iespējams, ka tas bija viņa šarms, kas kliedza – viņš ir ideālais variants! -, bet tikpat iespējams, ka tā bija sapratne, kas čukst, ka mazākais, ko šī indivīda labā es varu izdarīt ir tas, ka varu būt labs klausītājs, par draudzību pat necerot, jo šis cilvēks ir auksts kā beigta zivs. Nebrīnos par to. Šausmīgs murgs.
Es devos uz koloniju. No Kloda kunga izvairījos, nezinu, vai pagaidām esmu spējīga skatīties sejā šim vīrietim… Gāju mērķtiecīgi – tieši uz puiša kameru. Atkal biju aizmirsusi paņemt jaku. Pārējā daļā šai ēkai ir siltāks, laikam tāpēc.
Diezin, kā viss norisēs. Kaut nu viņš nedzītu mani laukā pa durvīm!
Ak, kā čīkst! Vakar nepamanīju…
Sveiks! Tā esi tu. Nu, jā… - teicu jau, ka auksts, kā beigta zivs, ziemā, Antarktīdā.
Ja tas klusums tūlīt nebeigsies, es sākšu kliegt.
Tu kājas stāvēsi, vai arī apsēdīsies? – cilvēks man pretī vienaldzīgi, un tomēr ar nelielu interesi vaicāja. Es… Laikam apsēdīšos. – teicu un piegāju pie viņa gultas. Nosēdos aptuveni centimetru piecu, desmit attālumā no viņa kājgaļa. Samērā garš puisis, ja skatās uz viņu guļot. Tā gulta varētu būt aptuveni 2,5 metri, es sēžu pašā kājgalī, un tad vēl kādi 10 centimetri un ir viņa kājas. Tātad tam zēnam jābūt ap 1,80 augumā… Atkal jau klusums. Un viņš tikai blenž uz sienu, it kā man cauri. Un te ir auksts. Ļoti auksts. Es savā vasaras kleitiņā pārsalšu. Nevēlies ko pastāstīt? – centos ierosināt. … Nea. Ā.. nu labi, skaidrs,– vīlusies, taču saprotoši atteicu.
Atkal jau klusums. Mēs tā klusējam jau vairāk kā stundu. Un man salst. Rokas jau ir gandrīz zilas. Cik ilgi viens cilvēks gan ir spējīgs lūkoties griestos? Te arī ir starpība starp puisi un meiteni: ar meiteni mēs jau sen būtu sākušas pļāpāt tā, it kā būtu pazīstamas visu mūžu, bet ar puisi, ja vien viņš pats nevēlas, nav iespējams pārmīt vairāk kā pāris vārdu…
Tev salst? – puisis klusi vaicāja.
Es par atbildi tikai pakratīju galvu.
Es tevi neturu. Tu vari iet prom. – viņš turpināja Zinu. Tad kādēļ neej? Jo es ceru. Es neraudāšu. Zinu. Ko tad tev no manis vajag? Izstāsti man. Tu to nevēlies zināt. Kā tu to zini? Redzu.
Viņš.
Tā meitene mani sāk uztraukt. Viņa jau stundas divas tur vienkārši sēž. Esmu izmēģinājis visu, lai dabūtu viņu prom no sevis, bet viņa tur vienkārši sēž. Es centos neskatīties uz viņu, atklāti atraidīju, saldēju. Un viņa tur spītīgi sēž. Un salst nost.
Ja viņa nosals, tad tā būs mana vaina.
Sarežģīts lēmums.
Jārīkojas.
Viņa.
Tas puisis piecēlās un apsēdās man blakus, un uzsedza man segu, un saņēma manas plaukstas savējās. Caur tām izlidoja strāva. Es samulsusi paskatījos uz viņu. Viņš tikai pasmaidīja.
Šādi būs siltāk. Nevar pieļaut, ka tu nosalsti. Paldies. Vai es drīkstu? – viņš piesardzīgi pavaicāja apliekot man apkārt roku. Jā. – es teicu un piespiedos viņa siltajam ķermenim (tikai dēļ siltuma, manuprāt). Tu? Vai viss kārtībā? – viņš izbrīnījies noraudzījās, bet savu riebumu es spēju apslēpt labāk, kā pati domāju. Tagad jā. Paldies! Lūdzu!
Mēs kādu brīdi sēdējām tā, silti saspiedušies kopā, un tad viņš, kautrību pārvarējis, sāka runāt.
Kad tu iesi prom? – jāatzīst, ne tas, ko biju gaidījusi, nu… Kad tu izstāstīsi visu, kas notika? Un tad tu aiztītos? Jā. – zināju, ka tie ir meli. Mana interese un bailes reizē neļautu man tik viegli aiziet, es atgrieztos ar neskaitāmiem jautājumiem, pati izbrīnīdama sevi , nu, tas bija labs pamudinājums viņam. Tas – viņa balss nedaudz aizlūza jau pie pirmā vārda, - sākās šogad. Agrāk, pirms tam.. piedod, es, es nespēju to stāstīt meitenei. Tev ir par vāju nervi. Tad es pie tevis palikšu. Tev ir jāiet mājās. Tu te nepaliksi. – puisim strādā loģiskā domāšana, tas jāatzīst. Jāmaina taktika. Tu? Tev.. nu.. tas.. es, nu – ei, tu nost, tiešām sarežģīti par ko tādu runāt, - tev tas, nu, patika? Nē! Tas.. es.. es pats.. es riebjos sev dēļ tā. Tas bija pretīgi. Un.. nu.. es šaubos vai.. vai.. vai maz kādreiz vēl, nu.. gribēšu nodarboties.. nu.. ar.. ar.. to… Pat ar meiteni. (Šī teikuma laikā man viņš iepatikās.) Kādēļ tu… nu.. piekriti? – mēs abi rīstījāmies, meklēdami vārdus. Un es nespēju iztēloties, cik sarežģīti bija viņam, jo pat manā galvā skraidīja attēli, kurus neviens negribētu redzēt pat vienu reizi mūžā. Jo… Es citādāk nevarēju. Viņš… tas… … šantāža. Tā bija nelietīga šantāža. Skaidrs… Un ko tev solīja? Cietumu. Man būtu jāiet un jāatsēž vēl cietumā. Ko? – biju neizpratnē. To. Ja.. ja es.. – viņš meklēja vārdus – ja es.. khm .. atteiktos.. tad.. tad .. tupētu vēl arī cietumā. Es to nedrīkstēju pieļaut. Mani.. tur laukā.. redzi, tur ir cilvēki, kas mani gaida, kas cer.. uz mani. Ā… Un kā viņš? Nu, kā viņš to, nu.. panāca? … Redzi, viņš šeit ir ļoti ietekmīga persona. Sākumā, pirmajā gadā.. es domāju, ka nebiju vienīgais.. redzi.. sākumā, viņš vienkārši biežāk liek tev ierasties pie viņa kabinetā, tad.. tad.. tad viņš.. nu.. sāk šantāžu. Viņš izsaka piedāvājumu, un.. un tad tev.. tev ir vienkārši jāsaka „jā”. Redzi, sākumā, sākumā es mēģināju pretoties, bet, bet tad viņš man lika klāt kautiņus, un gadu paturēja ilgāk par tiem, un.. un tad.. tad es piekritu. Man bija jātiek laukā… Sākumā.. viņš.. viņš.. vienkārši lika.. novilkt kreklu.. tad.. izģērbties kailam.. un tad.. tad jau sākās tas. Viņš.. man bija bail, no tiesas bail... Viņš šeit varēja… nu.. ja es treniņu laikā izgāju laikā, tad tika.. tiku.. mani iesaistīja kautiņos, lai… lai varētu nogādāt vai nu pie viņa, vai te, lai.. lai.. nu, te nav apsardzes, un ir biezas, necaurdzirdamas sienas, bet, ja treniņos paliku kamerā, tad… tad viņš aizsūtīja apsargus prom, un tad… tad.. tad notika kas vairāk, kas.. nu.. tad mani mocīja.. visu treniņu laiku – divas stundas. Ja es būtu pretojies, man piespriestu vēl gadu, vai divus, un tad, tad cietumu ap trim gadiem… ja nebūtu… tad.. tad man bija cerība, ka.. ka iespējams, tikšu laukā pēc diviem gadiem. Tā nav nekāda labā izvēle, bet… tā.. tā bija vienīgā derīgā izvēle. Un es… Paldies! Patiešām! ..Tas bija pretīgi.. Paldies tev!
Es vien spēju pamāt ar galvu. Lai gan viņš bija ļoti mērķtiecīgi meklējis vārdus – tā, lai traumētu mani pēc iespējas mazāk, es tomēr biju šokā, laikam viņam bija bijusi taisnība – man ir pārāk trausla psihe. Pat nespēju iedomāties, cik grūti bija viņam.
Ja gribi, vari iet prom. Es sapratīšu.
Mana iekšēja sajūta kliedza – Viņš ir pretīgs lops! BĒDZ! Skrien! - , bet veselais saprāts teica – Ja tu tagad aiziesi, viņš jutīsies vēl trīsreiz nožēlojamāk! Tu viņam nedrīksti to nodarīt! – Tā kā esmu racionāls cilvēks, tad uzklausīju savas smadzenes un paliku.
Es negribu iet prom. Es gribu palikt. Tiešām? Jā. – meloju acīs skatoties. Man gribējās bēgt. Es nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka Kloda kungs... Labi. … Tev joprojām ir auksti? Tikai nedaudz. Nekas liels. Nāc tuvāk. Būs siltāk. Es vairs nevaru piebīdīties tev tuvāk. Jau tā esmu pielipusi kā dēle. – un tā bija taisnība, man bija tik ledaini, ka patiešām biju viņam pieplakusi kā dēle pēc peldes netīrā plančkā. Ja vēlies, vari apsēsties man klēpī. Tikai tā, lai ir siltāk. – viņš ierosināja.
Atkal jau es cīnījos ar vairākām sajūtām, bet beigās uzvarēja tā mana ķermeņa daļa, ka piekrita viņa ierosinājumam, un es tiešām apsēdos viņam klēpī. Viņš aplika man apkārt savas rokas un apsedza manas plikās, ar zosādu nometušās kājas, es pieglaudu savu galvu pie viņa kakla un tā mēs tur sēdējām. Tā, it kā es būtu tā, kuru te vajag mierināt, bet viņš – lielais brālis, kas mierina mazu, četrus gadus vecu meitenīti.
Siltāk? Mhm. Nākošreiz neaizmirsti paņemt jaku. – viņš smaidīja. Kādēļ tu domā, ka būs tāda nākošā reize? Un kādēļ lai nebūtu? Jo.. – es laicīgi aprāvos un iekodu sev lūpā nepasacījusi to, ka nopietni varēja izjaukt šo mirkli, - Būs. Nākošā reize būs. Jā, – viņš maigi, bet noteikti atbildēja.
Tā mēs tur klusēdami sēdējām, un sēdējām, un sēdējam, un tad pienāca apgaitas laiks, un es attapos, ka man ir jāiet mājas. Atvadoties tik ļoti gribējās viņu nobučot, apskaut un paņemt līdzi uz māju! Gluži kā tādu sunīti no ielas malas! Nu, šaubos vai viņš pagaidām ir spējīgs…
