Ilgi mīņājos pie daudzstāvu mājas, nezinādama, vai rīkojos pareizi, šurp nākdama. Tik ilgi neesmu likusies ne zinis par šo cilvēku, un tagad pēkšņi uzrodos, it kā man kaut ko vajadzētu.
Ievelku dziļu elpu un lēnām kāpju pa kāpnēm, vēl aizvien šaubīdamās. Un tomēr man sirdī bija tāda pārliecība, ka ir jāatnāk.
Piezvanu pie durvīm, otrpus dzirdu lēnus soļus. Durvis paveras un tajās parādās samiegojies cilvēks. Varbūt tomēr nevajadzēja nākt.
-Sveiks, vectēv. Es laikam nelaikā. - Atbildu, skatīdamās uz purngaliem.
-Ak, sveika! Nāc iekšā. - Rūdolfs paiet malā, dodot man ceļu. Dzīvoklī smaržo pēc piparmētru tējas un sirdszālēm.
Apsēžos uz dīvāna un paskatos uz durvīm, aiz kurām glabājas visi ģimenes noslēpumi. Es šeit sen neesmu bijusi, bet ir pēdējais laiks, lai nodibinātu kontaktus ar ģimenes locekļiem.
Rūdolfs iečāpo istabā, viņš izskatās vecs un salīcis. Nožēloju, ka nenācu ātrāk. Nožēloju, ka man tikai tagad ir iespēja iepazīt ģimenes locekļus, par kuru eksistenci agrāk nemaz nenojautu.
-Tēju? - Viņš pajautā, un es tikai pamāju.
-Vai es drīkstu vēlreiz aplūkot..? - Bikli iejautājos, norādīdama uz aizvērtajām duvīm. Šoreiz Rūdolfs ir tas, kurš pamāj pirms viņa stāvs nozūd virtuvē, kuru tūlīt pat piepilda ūdens vārīšanās skaņa tējkannā.
Klusām atveru durvis un ieelpoju bilžu smaržu, kura šeit ir piesātināta. Nekas nav mainījies, sienas joprojām ir noklātas ar mūsu bildēm, taču pašā vidū līdzās tēta bildei atrodas Melisas bilde, kurā viņa vēl ir zīdainis, kurš apģērbts biezā kombinezonā.
Tas pierāda, ka Rūdolfam Melisa ir svarīga, taču viņai ir pilnīgi nospļauties par savu bioloģisko tēvu. Viņa visu mūžu savu pusbrāli ir uzskatījusi par tēvu, un es saprotu. Es saprotu viņas naidu pret visu ģimeni, tikai es nesaprotu, ko es viņai esmu nodarījusi, jo, šķiet, ka mani viņa ienīst visvairāk, lai gan es arī visu mūžu domāju, ka mans tēvs ir arī viņējais.
Izdzirdu pie durvīm klauvējienu, pa tām ienāk Rūdolfs, rokā turēdams milzīgu tējas krūzi, kuru apgleznojusi viņa sieva jeb mana vecmāmiņa. Uz tās ir uzgleznotas trīs koši sārtas magones. Pateicos par tēju un apsēžos uz nodiluša koka krēsla, kurš žēli iečīkstas.
-Paldies, ka ļāvi vēlreiz to visu uzlūkot. - Saku, iemalkodama karsto dzērienu, - Šeit valda īpaša, senatnīga aura.
-Nē, meit, šeit valda nebeidzama mīlestība pret ģimeni. Man tikai žēl, ka es nekad nevarēju būt tēvs saviem abiem bērniem, varbūt tāpēc Melisa nekad vairs nav nākusi šurp. Varbūt tā iemesla dēļ viņa mani ienīst.. - Viņš skumji nosaka un apsēžas uz otru krēslu.
-Nē, vectēv. Viņai ir briesmīgs raksturs, un tas noteikti nav no tevis. Viņa... es viņu vairs nepazīstu. It kā tas būtu pilnīgi cits cilvēks, kurā mīt nebeidzams ļaunums un riebums pret cilvēkiem, kuriem vajadzētu būt vistuvākiem. - Atbildu un nolieku krūzi malā, - Bet es nevēlos runāt par Melisu. - Atgādinu gan viņam, gan pati sev.
-Par ko tad? Kāpēc tu atnāci? - Viņš ziņkārīgi painteresējas.
-Nu, es vēlējos zināt, kā tev klājas un atvainoties. - Nosaku, lūkodamās vīra sejā, kuru ir izraibinājusi lielā dzīves pieredze jeb grumbas.
-Cik nu labi var būt šādā vecumā, bet es nesūdzos. Šķiet, ka mana nelaiķe sieviņa dod man spēku turpināt dzīvot, par spīti visam. - Viņš atbild, - Bet par ko atvainoties? Tu taču man neesi neko nodarījusi.
-Par to, ka tik ilgi tevi neapciemoju. Vienkārši.. man pašai bija problēmas.. - Paskatos uz savām rokām, kuras saslēdzu kopā.
-Kādas problēmas, ja drīkst zināt? - Rūdolfs pajautā, un es izstāstu viņam visu.
Par Oliveru, par to, kā mēs bijām nolēmuši precēties, par to, kā viņš mēģināja mani nogalināt. Es izstāstu visu, kas bija manī sakrājis šo dažu nedēļu laikā. Bet es neizstāstu par māti un cietumu, jo es nevēlos traumēt veco cilvēku, paziņojot, ka mana māte ir nogalinājusi viņa dēlu.
-Maita tas Olivers ir! - Rūdolfs niknumā uzsit ar dūri pa koka galdu, - Būtu es jaunāks, no viņa slapja vieta paliktu pāri! - Viņš piebilst.
-Un tomēr, viņš man kaut ko uzdāvināja. Kaut ko tādu, ko nevar nopirkt pat par vislielāko naudu. - Asarām acī atbildu, - Man būs bērniņš. - Uzlieku rokas uz vēdera un domās nopaijāju meitiņas galvu.
Rūdolfs kādu mirkli klusē, bet tad es redzu, ka viņa acīs mirdz prieka asaras. Asaras, kas ir tik patiesas, ka arī man gribas sākt raudāt.
-Apsveicu, Lorij. Tu nevari iedomāties, kādu laimi nes bērni. - Viņš pieceļas kājās un apskauj manus plecus, - Un tu vienmēr esi šeit laipni aicināta un gaidīta. - Viņš piebilst, noglaudot man galvu.
-Vai tu gribētu būt vecvectētiņš? - Asarām acīs, pajautāju.
-Ar lielāko prieku! - Viņš vēlreiz mani apskauj, un es saprotu, ka Rūdolfs ir labākais, kas man ir palicis. Viņš ir īsts vectēvs - gādīgs, sargājošs, gatavs atbalstīt un uzklausīt un dalīties pieredzē.
Kādu brīdi mēs vēl tērzējam, viņš stāsta savus jaunību stāstus, kurus piedzīvojis kopā ar vecmammu un ik pa brīdim nobirdina asaru. Viņš ir neiedomājami līdzīgs tētim gan raksturā, gan izskatā un tagad, kad man vairs tāda nav, viņš varētu būt tēta vietā.
Kad sāk jau krēslot, es beidzot saprotu, ka man nāksies atgriezties tukšajā dzīvoklī, kurā varu sajukt prātā. Taču man jābūt stiprai, it īpaši tagad, kad man ir kāds, par kuru rūpēties.
Atvados no Rūdolfa un solos tuvākajā laikā atnākt vēl.
Tad es atceros, ko man māte lika izdarīt, tāpēc tiklīdz esmu nokļuvusi mājās, pieeju pie datora un sāku meklēt labākos advokātus valstī.
Pirmais, kas man izlec meklētājā, ir Roberts Ruels.
Tas pats Melisas Roberts. Ilgi šaubos, vai vajadzētu viņu šādi apgrūtināt, bet tomēr nolemju, ka ilgāk nedrīkst gaidīt un uzgriežu viņa numuru.
Viņš atbild gandrīz uzreiz.
