Viņa neatpazina savu meitu11
331
0
Pirms dažām nedēļām es pieteicos darbā par slimnieku kopēju vietējā pansionātā. Man par pārsteigumu, darbs tika dots uzreiz un man norādīja vietu pie Alcheimera slimniekiem. Es strādāju dienā 12 stundas, palīdzot slimniekiem mazgāties, apģērbties un ieturēt ēdienreizes.Darbs bija visai vienkāršs un es ātri iejutos ritmā. Viens īpašs slimnieks man ātri kļuva par favorītu. Tā bija viena jauka, veca sieviete, ciešot no vēlas Alcheimera slimības stadijas. Viņa bieži bija visai apjukusi, bet tāpat man bija pieķērusies. Neesmu pārliecināta, vai viņa mani vienmēr atcerējās, bet viņa pret mani bija mierīgāka un jaukāka, nekā pret citiem kopējiem, tāpēc viņu bieži nozīmēja man. Es sāku pavadīt ar viņu laiku arī savos pārtraukumos, un vedu viņu ārā paelpot svaigu gaisu.
Man viņu bija žēl. Viņai bija viena meita, kura reti viņu apciemoja. Dažreiz viņa arī raudāja pēc savas mātes, kura nomira 30 gadus iepriekš. Viņa bieži izskatījās apjukusi un ļoti vientuļa. Viņas meita izskatījās pēc viena no tiem cilvēkiem, kas retos apmeklējumus mēģināja atmaksāt ar dāvanām. Viņa uzdāvināja savai 80 ar kaut ko gadus vecajai mātei Ipad. Ipad! Es mēģināju viņai parādīt, ko viņa uz tā var darīt, bet viņai lielākoties patika spēlēt tikai fruit ninja.
Vienu svētdienu, ap pusdienlaiku, es strādāju un mums bija visai lēna diena. Daudzus slimniekus svētdienās apmeklē ģimenes locekļi, tāpēc darba daudzums bieži vien ir mazāks. Man par pārsteigumu, manai slimniecei arī bija viesis. Viņa sēdēja krēslā telpas stūrī un mēģināja runāt ar savu māti, bet vecā sieviete neizskatījās ieinteresēta. Es šaubos vai viņa vispār zināja, ka tā ir viņas meita. Es nolēmu iepazīstināt ar sevi un ieteikt iziet viņām nedaudz ārā, ņemot vērā to, cik ārā bija jauks laiks. “Sveiki, mani sauc Keitija. Esmu viena no kopējām šeit,” es teicu, pasniedzot roku. Viņa apjukusi paskatījās uz mani.
“Sveika..” viņa teica, “esmu Laine.”
“Tas ir tik jauki, ka jūs atnācāt apciemot savu māti. Varbūt vēliaties ar viņu iziet ārā?” es pajautāju.
“Es domāju, ka ir pārāk auksts priekš tā. Mammai nekad nav īpaši paticis sniegs.”
“Labi,”es teicu, “ja kaut kas nepieciešams, dodiet ziņu. Es būšu virtuvē.” Jau taisījos iet, kad pēkšņi Laine saķēra mani aiz rokas un teica, lai es apstājos.
“Jā?” es apstājos un pagriezos, un biju pārsteigta, kad redzēju, ka viņai acīs ir asaras.
“Piedod,”viņa teica, skatoties grīdā, “ir vienkārši grūti noskatīties-“
“Noskatīties uz to, ka jūsu māte ir apjukusi?” pabeidzu viņas domu.
“Jā,”viņa atbildēja, ”viņa mani pat neatpazīst.” Es pamāju un uzsitu viņai uz pleca.
“Vismaz jūs viņu apciemojāt šodien.” Es mēģināju piecelties no krēsla un nākamā lieta, ko es atceros, bija tas, ka es gulēju uz zemes atsitusies pret linoleju ar krakšķi. Sāpes piepildīja manu kreiso augšstilbu. Laine izskrēja gaitenī, kliedzot pēc palīdzības.
Es jutu, kā mani uzceļ uz nestuvēm un aizved ar ātrās palīdzības mašīnu. Man par pārsteigumu, Laine sēdēja man blakus.
“Tev vajadzēja palikt ar savu māti,” es teicu.
“Kuššš,” viņa nočukstēja, turot manu roku, “esmu šeit, ar tevi.” Es sāku domāt, vai viņa mani nav gadījumā pārpratusi. Laine bija apmēram 20 gadus vecāka par mani un es šaubos vai manis ipriekš teiktais varēja rast kādas flirta sajūtas, bet nekad neko nevar zināt ar citiem cilvēkiem.
Vai nu man iedeva zāles, kas man lika aizmigt, vai arī es pati vienkārši aizmigu (tā gadās dažreiz), jo, kad es pamodos, es jau atrados slimnīcas telpās un medmāsa runāja ar Laini. Es dzirdēju dažus no jautājumiem un man tas liekas diezgan biedējoši, ka Laine uzskatīja, ka var uz tiem atbildēt priekš manis.
“Laine,” es asi teicu, “tas tiešām nav pareizi. Es novērtēju to, ka vēlies man palīdzēt, bet es labāk piezvanīšu savai mātei. Tev tiešām vajadzētu būt kopā ar savu.” Medmāsa un Laine tikai saskatījās viena ar otru.
“Es viņu te vairs nevēlos,”es teicu medmāsai. Medmāsa uzsita Lainei pa plecu un kaut ko iečukstēja viņai ausī.
“Ok,” Laine teica, "es aiziešu pēc kafijas.” Pirms viņa aizgāja, viņa noskūpstīja man pieri. Lūk tas bija dīvaini! Es demonstratīvi ar roku notīrīju to vietu. Kas par ķēmu. “Es vēlētos piezvanīt savai mātei,” es teicu medmāsai.
“Katrīna,” viņa man pieklājīgi teica,”Laine man nedaudz pastāstīja jūsu medicīnisko vēsturi. Jūsu māte šodien pie jums neieradīsies. Bet es ar Laini esmu šeit, lai tev palīdzētu.”
“Un kāpēc mana māte šodien nevar ierasties? Jūs viņai vispār piezvanījāt?”
“Katrīna,” viņa atkal teica, “jūsu māte nomira pirms 30 gadiem. Jūs šodien pansionātā nokritāt, kamēr Laine jūs apciemoja un mums šķiet, ka jūs salauzāt kāju. Mēs uztaisīsim rentgenu, lai noskaidrotu, kas īsti ar kāju ir noticis.” Kas par sviestu? Es jau grasījos bļaut viņai virsū par melošanu, kad manu uzmanību pievērsa mans atspulgas no planšetdatora, ko Laine visticamāk atstāja pie manas gultas. Es izskatījos pretīgi! Mana āda bija novecojusi un mati bija nosirmojuši balti. “Es nesaprotu, kas notiek,” es pārbijusies nočukstēju. Tieši tajā brīdī Laine atgriezās ar karstu kafiju.
“Mammu,” viņa teica, “tev viss būs kārtībā.”
***
Alcheimera slimība ir nervu sistēmas saslimšana, kas izpaužās ar atmiņas traucējumiem, nespēju atpazīt tuviniekus, halucinācijām, nemieru, trauksmi un koncentrēšanās problēmām.
Citi interesanti raksti manā profilā. 
Tev patiks šie raksti
