Sveiki visiem, te atkal es! ;DD
Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)
Lasi un izbaudi!
Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!
Atvainojos par kļūdām!
P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc
P.P.S. Ja rīt no skolas eglītes atnākot vēl negribēsies gulēt, ielikšu nākamo daļu! ;)
Zelta spalvas
Ledus Magone ar savām draudzenītēm aizved mani un Rītausmas Sidrabtauriņu līdz klajumam meža malā. Tur barvede atbrīvo manu elkoni un velnišķīgi man uzsmaida.
- Tagad mēs parunāsim, - viņa ļauj, lai pret mani no viņas acīm staro viss iespējamais naids. Tēloju, ka garlaikojos un izklaidīgi nožāvājos.
Ar to pietiek, lai uzkurinātu Ledus Magones nervus. Viņa strauji pieņem vilka formu un atņirdz pret mani zobus.
Piepeši ap mani sakļaujas vairāki roku pāri – Ledus Magones draudzenes mani tur kā gūstā. No vilcenes rīkles iznāk guldzoša skaņa, ko laikam jāiztulko kā smieklus un tad Ledus Magone apmetas pret manu draudzeni.
Rītausmas Sidrabtauriņa noklabina zobus un ierūcas.
Ledus Magone metas uzbrukumā, no kura mana draudzene veiksmīgi izvairās.
Pēc kāda laika manu, ka Ledus Magone ir cītīgi trenējusies māņu kustībās, taču Rītausmas Sidrabtauriņa nav vakarējā – viņa izvairās tik prasmīgi, ka šķiet, ka tas sagādā meitenei prieku.
Kādu brīdi abas vilkaces cenšas viena otru apmānīt. Tad pēkšņi Ledus Magone pāriet tiešajā uzbrukumā un Rītausmas Sidrabtauriņai tik tikko izdodas izvairīties no vilcenes zobiem, kas izplēš gabalu no meitenes jakas.
- Sadod viņai! - uzsaucu draudzenei, kas apņēmīgi pamāj. Tikām es cenšos izrauties no skavām, taču tas neizdodas, jo sagūstītāju ir pārāk daudz.
Rītausmas Sidrabtauriņa pēkšņi metas virsū Ledus Magonei atņirgtiem zobiem. Vilcenei, kas to nav gaidījusi, metas sānis, taču man draudzene parauj Ledus Magoni aiz pakaļkājas. Vilcene nokrīt un Rītausmas Sidrabtauriņa metas sist Ledus Magoni.
Meitene prasmīgi apvieno vilcenes iekaustīšanu ar izvairīšanos no ķepām, ko Ledus Magone kūļā pa gaisu.
Es sāku uzmundrinoši svilpt, kamēr Ledus Magones draudzenes nemierīgi trinas.
Ledus Magone atkal pieņem vilka formu un uzsauc: - Nakts Mēnesstariņ, Ātrā Puteklīte!
Divas meitenes atlaižas no manis un metas pārvērsties. Viena vilcene ir netīri pelēka, otras spalva ir spoži melna. Abas vilcenes, atņirgtiem zobiem, brāžas virsū Rītausmas Sidrabtauriņai, kas ir spiesta atkāpties no Ledus Magones, lai izvairītos no dubultā uzbrukuma.
- Trīs pret vienu nav godīgi! - Rītausmas Sidrabtauriņa izsaucas, skatienam zvērojot.
- Mēs nespēlējam godīgi, - Ledus Magone ir pieraususies kājās un noslauka ar plaukstas virspusi asiņu tērcīti, kas tek pa degunu un pieņem savu vilka formu.
Rītausmas Sidrabtauriņa ierūcas tik draudīgi, ka es satrūkstos. Draudzene ir savilkusi rokas dūrēs un trīs no sašutuma un dusmām.
Ledus Magone pamāj ar savu lielo galvu un abas pārējās vilcenes izveido atstarpi starp barvedi.
Negaidot Rītausmas Sidrabtauriņa metas skrējienā un piepeši pagaist tumšu dūmu mutulī.
Manā sejā, par spīti visam, atplaukst smaids – manai draudzenei ir izdevies pieņemt vilka formu!
Izmantojot vispārējo pārsteigumu, izraujos no Ledus Magones draudzeņu tvērieniem un skrējienā sakoncentrējos. Pie Rītausmas Sidrabtauriņas sāna nobremzēju jau vilka veidolā. Draudzene man piemiedz ar aci.
Reizē uzbrūkam Ledus Magones bara vilkiem. Es izvēlos melno, bet Rītausmas Sidrabtauriņa – pelēko vilceni.
Ieķeros savai pretiniecei skaustā un nežēlīgi viņu purinu. Tad palaižu vilceni vaļā un brīdinot iekampju kaklā.
Arī Rītausmas Sidrabtauriņa ir veiksmīgi parādījusi savai sāncensei, kura ir galvenā. No pelēkās vilcenes ķepas tek asinis.
Kad pagriežos pret Ledus Magoni, arī pārējās viņas bara meitenes ir pārvērtušās. Draudoši ierūcos un speru soli uz priekšu.
Nākamajā mirklī kā no zila gaisa uzrodas šokolādes brūnais vilks – Rēgu Vulkāns. Viņš metas virsū vilceņu četrotnei. Rēgu Vulkāns ar visām četrām vilcenēm tiek galā tik ātri, ka nespēju pat izsekot vilka kustībām.
Samulsusi lūkojos, kā Ledus Magones bars, ar barvedi priekšgalā, aizklibo prom.
Tad lēnām mani pārņem aizkaitinājums.
Reizē ar Rītausmas Sidrabtauriņu pieņemu savu cilvēka veidolu. Arī Rēgu Vulkāns pārvēršas.
- Paldies, - Rītausmas Sidrabtauriņa pateicas vilkacim, kas viegli pasmaida un pievērš savas acis man , gaidot, ka es kaut ko teikšu.
Speru lielu soli uz priekšu un atvēzēju roku, lai iepļaukātu Rēgu Vulkānu, taču pēdējā brīdī pārdomāju un savelku plaukstu dūrē. Tā pamatīgi ietriecas Rēgu Vulkāna vaigā.
Rēgu Vulkāns skatās uz mani it kā nespētu noticēt tam, ko es tikko izdarīju un tad lēnām pieliek roku pie vaiga.
- Vai tu nevari kaut piecas minūtes likt mani mierā? - uzkliedzu, - Kas es tev tāda esmu, ka tu nepārtraukti pieskati mani kā mazu bēbi?
Puiša sejā apjukumu nomaina izmisums un sāpes un viņš paver muti, lai iebilstu.
- Nebāz savu smirdīgo degunu tur, kur nevajag! - noskaldu un pagriežu Rēgu Vulkānam muguru.
Mirkli viņš mīņājas uz vietas un tad lēnām dodas prom.
- Tu viņu sāpināji līdz sirds dziļumiem, - Rītausmas Sidrbatauriņa klusi nosaka un pienāk man klāt. Dziļi nopūšos.
- Es tikai gribu, lai viņš neuzrastos kaut kur tuvumā vienmēr un visur, - žēlīgi paskatos uz Rītausmas Sidrabtauriņu. Acu priekšā man vēl joprojām virmo Rēgu Vulkāna sāpinātā seja.
- Un tomēr tu biju pret viņu nežēlīga, - Rītausmas Sidrabtauriņa ir kategoriska, - tas puisis pret tevi jūt kaut ko vairāk par vienkāršu patikšanu.
- Esmu to sapratusi, - novelku un tad nolemju pastāstīt Rītausmas Sidrabtauriņai vēl kaut ko, - uzskati mani par traku, taču man visu laiku ir tāda sajūta, ka man Rēgu Vulkāns ir bijis pazīstams jau iepriekš. It kā man vajadzētu viņu pazīt, saproti?
Draudzene paver muti un taisās pamāt, kad pārdomā un papurina galvu. Es iesmejos, lai gan nezinu, par ko gan te būtu jāsmejas.
Tālumā noskan rags.
- Ejam uz Cīņas klubu, - Rītausmas Sidrabtauriņa paziņo un es nopriecājos, jo mūsu sarunai ir pienācis gals.
Šodien ir bijis tikai viens kavētājs - augstprātīgs ruds vilkacis, kas ilgi domā, kādu pretinieku sev izvēlēties. Tas “laimīgais” ir mazs, ne vairāk kā desmit gadus vecs puika, kam no sākuma gan izdodas gūt pārsvaru, bet pēcāk rudais vilkacis mazajam bez maz vai nodīrā ādu.
Man blakus Rītausmas Sidrabtauriņa aizspiež ausis un aizmiedz acis, ka mazais vilkacis sāk kliegt agonijā.
Piepeši rudais vilkacis atsprāgst no sava upura.
Arēnas pirmajā rindā Vilkaču kulturoloģijas skolotāja Ziemeļu Debestiņa tur pastieptu roku. Ap viņas plaukstu virmu sudrabota gaisma.
- Vai viņa ir...? - pievēršos Rītausmas Sidrabtauriņa.
- Idizo, jā, - draudzene pamāj ar galvu.
Pēc tam mēs dodamies uz Rituālu apli. Tagad es uzmanīgi raugos elementu strēļu mestajos līkločos un varu likt galvu ķīlā, ka tie atkal veido tās pašas zīmes, kas visu laiku ar melnu pildspalvu tiek atjaunotas uz Rītausmas Sidrabtauriņas delma.
Šajā reizē pirmais caur manām plaukstām izskrien ūdens. Tas brīdina, ka manā upē ir noslēpies kāds atvars, kas liks man atklāt visus noslēpumus.
Nākamā ir uguns. Tā aicina nestrebt karstu, bet mazliet apdomāties.
Zeme man vēlreiz parāda Rēgu Vulkāna sāpināto seju, taču pirms es spēju par to lāga padomāt, caur plaukstām liegi izslīd vējš.
“Pasteidzies!” tas nočukst manas vakardienas glābējas smalkajā balsī, “Laika palicis pavisam maz!”
Nešaubos, ka tas ir domāts par zīmju atšifrēšanu.
Tūlīt pēc rituāla beigām, kad visi ir bagātīgi apbārstīti ar sniegpārsliņām un siltām zemeņu lapiņām, pavelku Rītausmas Sidrbatauriņu nostāk.
- Vai tev arī...? - iesāku jautājumu, taču draudzene mani pārtrauc.
- Kaut kas tuvojas, - viņa platām acīm skatās manī, - kaut kas briesmīgs. Mums pēc iespējas ātrāk atšifrē tās zīmes.
Piepeši no zila gaisa mums blakus uzrodas Safrāna Murkšķis.
- Nenoklīstiet, - vilkacis mums uzsauc, - piektdienās vienmēr dienvidos notiek dejas.
- Jau piektdiena? - neticu savām ausīm. Esmu Treismēnijas Vilkaču akadēmijā jau gandrīz nedēļu?
Dienvidos pašā meža malā ir liels, zaļš laukums, kura vidū gozējas varena koka skulptūra seno indiāņu stilā. Vietām ir sakurti palieli ugunskuri, ap kuriem jau dejo paprāvs vilkaču bariņš.
- Oho! - izsaucos.
- Laiks sāk ballīti! - Rītausmas Sidrabtauriņa sajūsmināta izsaucas un sagriež mani.
Es iesmejos un nākamajā mirklī pret kādu atduros.
- Piedošanu! - izsaucos un paceļu galvu.
Jau atkal esmu aci pret aci ar Rēgu Vulkānu...
