Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-54-/744075
Migla sāk šķīst, it kā pienam sāktu liet klāt ūdeni, to pamazām šķaidot, līdz balti pelēcīgai konsistencei. Baltajā miglā var gremdēties ilgi, jo tajā ir labi, ja vien nebūtu apziņas, ka ir problēmas. Šeit var par tām aizmirst, bet tomēr – tās ir.
Migla jaucas ar iekšējo pasauli un ar ārējo. Jūtu, ka kaut kas nospiež krūtis, smaržo pēc skujām un svaigi uzārdītas zemes. Kad migla pavisam pagaist, saprotu, ka karājos vien drošības jostā, nespējot rast stabilu pamatu zem kājām, visur, kur lieku kāju, brakšķ stikli. Joprojām ir nakts, tāpēc ir grūti kaut ko saskatīt. Ar rokām taustos pa salonu, un man blakus ir savāds tukšums, kas liek atcerēties par Džoeju.
-Džoej! – iesaucos, bet atbild tikai kāda pūce meža dziļumos, - Džoej!
Ar viņu nedrīkst notikt nekas slikts. Vīrietis bija vienkāršs garāmbraucējs, kas vēlējas man palīdzēt nokļūt mājās. Te pamatīgi smird pēc Kristofīnes, jo tie smiekli skan galvā joprojām, kā ņirgājoties. Džoejs nedrīkst mirt.
Daudz nedomājot, atsprādzēju drošības jostu, lai gan nemaz neatceros, ka būtu to aplikusi. Tas nebija pārāk gudri darīts, jo izkrītu cauri jau izdauzītajam vējstiklam, atsitot plecus un ribas, un nepatīkami piezemējos uz zemes. Lai arī valgā zeme un skuju paklājs mīkstina kritienu, tāpat apdauzos vēl vairāk.
Pieceļos kājās, saukdama vīrieša vārdu. Saklausu klusu īdēšanu sev blakus un apcērtos riņķī, no kā man sagriežas galva. Caur tumsu man izdodas saskatīt vīrieša guļošo ķermenī. Viena roka viņam ir uz krūtīm, bet otra nedabiskā leņķī sagriezta atrodas pie sāna.
Pieejot tuvāk, skats ir drausmīgāks, visa viņa galva ir vienās asinīs acīmredzot pirmā iztriekusies pa vējstiklu. Pati mašīnas priekša atrodas pusmetru no zemes, jo tās pakaļgals ir ieķēries klints radzēs, iespējams, tādējādi mazinot triecienu.
-Nē, nē, nē, - pie sevis murminu, notupusies viņam blakus. Aizspraužu aiz ausīm matus, pārliecos viņam pāri, lai Džoejs mani spētu saskatīt.
-Meitēn, piedod man, lūdzu, - viņš izgrūž caur zobiem. Vīrieša naģene ir pazudusi, atklājot, ka viņam ir kails galvvidus, ko apņem baltā matu pūka, kas tagad ir piesūkusies ar asinīm.
-Nē, piedod man, - čukstu, iekrampējusies viņa plaukstā, kas dus uzkrūtīm.
Vīrietis dziļi un spēcīgi iekāsējas, izšķiežot savas asinis, pāris piles trāpa man sejā. Kad Džoejs atgūstas, viņa acis ir jau zilas brūno vietā.
-Lorena, klausies, - viņš jau mundrāk saka, bet tad saviebj seju sāpēs, - ārprāts, kā sāp!
-Kalev?
Vīrietis paceļas uz veselās rokas pussēdus, -Jā. Man nav īpaši daudz laika, jo viņš mirst. Gribu pateikt, ka glābu jūs abus, bet Džoeju pasargāt nepaspēju, jau tā viss notika sekundes laikā. – Vīrietis vēlreiz iekāsējas.
-Tad izdziedē viņu, atdzīvini, tu jau taču esi to darījis, - šņukstēdama saku, iegrābdamās ar rokām sev matos, tos izmisumā plēšot, jo mirst vēl kāds, kas saticis mani.
-Tas nav tik vienkārši, Lorena. Es esmu piesaistīts tev un varu to izdarīt tikai vienreiz tavā mūžā. Ja es tagad sadziedēšu Džoeju, tad nespēšu vairs nosargāt tevi no Kristofīnes. Tāpēc Sargeņģeļi piesaistās vienam cilvēkam vai klejo pa pasauli, meklējot tos, kam palīdzēt to vienu reizi īpaši grūtajos brīžos, neņemot vērā ceļgala nobrāzumus, - viņš paskaidro.
-Tad dari to, dari! – mana balss ir pārvērtusies kliedzošā spiedzienā.
-Piedod, bet es to nedarīšu, - viņš nelokāmi pasaka un ir projām.
-Kalev! – dusmās kliedzu. Vai tiešām visam vienmēr ir jāsaiet tādā grīstē?
-Džoej? – maniem šņukstiem pa vidu iejaucas kāda smalka balss. Pacērtu galvu sānis gatava iznīcināt Kristofīni, bet tā nav viņa. Nāve būtu varējusi ieņemt citu veidolu, bet šī būtne garas pusaugu meitenes izskatā ir pārāk nevainīga un mierīga, lai saturētu tik pretīgu auru, kāda ir Kristofīnei.
-Vai tiešām tev viņš jāņem? – jautāju, notraušot asaras. Viņas acis izbrīnā ieplešas.
-Tev nevajadzētu mani redzēt, - viņa bilst, pakāpusies soli atpakaļ, viņai šķiet, ka es varētu būt drauds.
-Mani Sargeņģelis atgrieza no nāves dzīvē, tāpēc tagad redzu šo daļu no mirušo pasaules, - īsi paskaidroju.
Brīdi Nāve apdomājas, tad piesardzīgi sper divus soļus mums tuvāk, - Džoeja laiks ir pienācis. Man žēl.
-Bet...
-Tā tas vienkārši ir. Nāve ir dzīves sastāvdaļa. Ja viņš bijis labs, tad uztraukumiem nav pamata, jo viņš tiks atpūsties no dzīves, - Nāves seju rotā viegls un mierinošs smaids. Džoejs kunkst, esmu pārliekusies viņam pāri sargājot.
-Cik jau tev ir dvēseļu? – jautāju, jo šī Nāve nav nepieredzējusi, ņemot vērā to, kā viņa runā. Viņas balss ir kā ziedlapas glāsts vaigam. Viņas baltā kleita un īsi apgrieztie mati noplīvo neesošā vējā.
-Es vairs neskaitu. Daudz, bet man patīk pavadīt šos cilvēkus pēdējā ceļā, dodot viņiem cerību. Tagad ir Džoeja laiks, viņš mani sauca, - Nāve pasper vēl soli tuvāk, - vai tu vēlies, lai viņa dvēsele arī pēc nāves paliek šeit? Lai vientuļi skatās tukšumā, jūtoties pazaudējies? Daudzi atrod ceļu, bet daudzi arī to neatrod. Tu viņam to novēli?
-Viņu var glābt. Ir jāpiezvana glābējiem! – saku, uzreiz meklēdama viņa kabatās mobilo. Jau sen vajadzēja par to iedomāties.
-Lorena? Tu tici, ka viņš izdzīvos? Nemelo sev, ieklausies sevī, padomā ar skaidru prātu. Ļauj viņam mierīgi aiziet, - Nāve klusi saka. Viņa zina manu vārdu, bet man negribas prātot par sīkumiem. Džoejam ir ģimene, darbs, ceļš ir viņa dzīve, viņam ir mazbērni, sieva. Bet... glābēji neatbrauks laikus, viņš nomirs, paliekot šeit kā gars.
-Atā, Džoej, piedod man, - klusi saku, noglāstot vīrieša vaigu, viņš tikai tukši skatās uz mani. Paeju pāris soļus nostāk, atsēžoties uz zemes. Pēkšņi vīrietis it kā atdzīvojas izdvešot vārdu Marija. Man atliek tikai minēt, kas viņa bija vīrieša dzīvē. Nāve čukst viņam ausī. Pārējais notiek vien sekundes laikā – līgums, paraksts un Džoeja pēdējā ieelpa. Nāve pasniedz roku, un vīrieša dvēsele izkāpj no ķermeņa kā no maisa. Džoejs pielūgsmes pilnām acīm skatās uz Marijas seju. Viņa satver vīrieša roku, un abi pagaist.
Nevēlos skatīties uz ķermeni, kurā nav dzīvības, tāpēc ieslēpju seju starp ceļgaliem, aptverdama sevi ar rokām. Ir auksti, tomēr lielākas ir iekšējās mokas un pārmetumi sev. Zinu, ka neko nevarēju darīt, tā tas notika, kā bija jānotiek. Varbūt varēju iet ar kājām, maldīties, nezinot, kur atrodos, iesēsties kādā autobusā, ko Kristofīne arī nogāztu no klints?
Varbūt Kalevs sargā mani, bet Kristofīne ietekmē man apkārt esošos cilvēkus. Tāpēc jau arī tā aizbēgu no Vaijeta, atstājot viņu bez paskaidrojumiem. Ceru, ka viņš to visu aizmirsīs un dzīvos laimīgi, jo es ar savu klātbūtni spēju radīt vien problēmas. Vai es neriskēju ar brāļa dzīvību, tagad dodoties mājās, bet viņš ir mana vienīgā cerība uz palīdzību.
Tālumā skan sirēnas, šķeļot nakts klusumu. Man būs viss šis jāpaskaidro. Varbūt atkal labāk pazust?
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-56-/746912
