Mans pirmais raksts. Ja par tizlu, tad lūdzu sakiet, tad gan jau publicēšu savus rakstus apollo.
Tātad, lielais karš turpinās.
Vācu sasniegumi pasaules karā.13
103
0
Mēs visi atutojām kreklus, savus kreklus, (nevis priekšnieku) kā uz svētkiem. Nāca tiešām lieli svētki, jo visi,- iesākot no landšturmista Porkeka līdz pašai augstākajai priekšniecībai zināja – šī ir pēdējā. Pēdējā ceturtdiena visā nedēļā. Vārdsakot- svētki bija lieli, jo ceturdiena ir pati mīļākā diena pēc trešdienas (trešdienās pasniedza marmelādi)
Piektdienas un sestdienas (svētdienas mīlēja tikai feldkurati un citi mācītāji), jo svētdiena bija diena, kad viņi varēja ne tikai labi piemesties, bet arī izmuldēties, un sabārt visus par to, ka visu nedēļu neviens nav bijis uz grēksūdzi).Bet dzēra viņi uz nebēdu. Mūsu feldkurats reiz tā piedzērās, ka visu spediķi norunāja stāvot pret mums ar muguru. Daudz jau neviens no tās runas nezaudēja, jo saprast to varētu tikai tik pat piedzēries cilvēks, bet, tā kā alga jau 3 mēnešu nebija izmaksāta, tad neviens neko nesaprata un visi sita kārtis. . Bet būtībā visi šie mācītāji bija ļoti labi, jo bez maksas atlaida grēkus visiem kritušajiem, jo droši vien negribēja skatīties uz to, kā viņi tagad izskatās.
6. maijs. Visas blindāžas ne tikai izslaucīja, bet pat uzcēla no jauna, jo lielāko daļu angļu smagie lielgabali bija tā izmētājuši pa apkārtni, ka apzinīgākajiem kareivjiem vajadzēja kārtīgi izkauties lai pierādītu, ka šitā manta ir tieši no viņa priekšnieka blokhauža. Vislabāk viss izdevās viskārtīgākajam kareivim visā kreisās (mēs tā saucām rietumu) frontē kareivim Skupkem. Viņš ne tikai atguva sava priekšnieka jauno sakaru aparātu, bet pat visas apkārt esošās mantas, (2 naktspodus un vienu pilnīgi veselu gultu, tiesa gan, bez matrača) Pierādīt visu bija ļoti viegli, jo Skupkes tiešais priekšnieks - seržants Ramble bija pamanījies no sasprāgušas blindāžas izlidot ar visu jauno Baihera radio rokās, tiesa gan, bez kājām. Ierindniekam Skupkem tagad atlika tikai atrast jaunu priekšnieku.
Lai nu kā. Mēs visu kārtīgi satīrijām, tāpat, kā jebkurš iztīrītu māju, ja gaidītu ciemiņus. Īstenībā mēs visu satīrijām vēl labāk kā mājās. Jo, ja pie jums nāktu rotnieks Cerkers, tad mājās jūs viņam varētu sadot pa purnu, ja viņš jums norādītu uz saburzītu spilvenu, bet te bija otrādi. Viņš varēja visus aizsūtīt kaut kādā misijā uz Austrijas kalniem ar 40 kg bagāžu uz mugras. Tas viss ātri iemāca būt kārtīgam. Bet viss izdevās pat labāk.
(Bildē dižkareivis Senskis) Mums ne tikai nesadeva pa muti, bet atsūtīja jaunu rotnieku. Tas, protams, notika aiz tīras nejaušības, kā jau visas labās lietas. Cerkers bija piesējies dižkareivim Senskim (daži teica, ka viņš ir polis, tāpēc neieredz visus vāciešus) Vārdsakot Senskis laikam bija apvainojies par apšaubāmi piešķirtu norīkojumu, jo izdauzīja no Cerkera ne tikai visu pavasara gaisu, bet arī daļu no vasaras gaisa, jo salauza viņam 2 ribas.
Abi tika slimnīcā. Viens - kā armijnieks – ar sliktu ēdienu, pussapuvušā barakā, kas saucās par hospitāli, otrs – nometnē, kas bija paredzēta slimajiem ar speciālām vajadzībām – (kā garīgi slimais) pie mūķenēm.
Mūķenēm, kas nav redzējušas kara briesmas un vēl cer ar veselīgu uzturu izārstēt to, ko visātrāk var izārstēt tikai ar „novicka” granātu taisi uz galvas.
Godīgi sakot, jebkura granāta, kārtīgi uz galvas uzmesta, ļoti stipri satuvina ar dievu. Tā Senskis bija pateicis mūķenēm, bet, kad viņas neticēja, viņš pēc 4 dienām brokastu vietā pieprasīja 2 granātas. Tad sākās lielās debates. Pavārs Toleks, protams, nevarēja dabūt brokastīm granātas, tāpēc .. nu principā viņš neko neizdarīja. Bet visa nometne sāka ļoti cienīt Toleku. Viens bija pateicis, ka viņš uzspridzinās pilnīgi visu. Otrs, - ka viņš uzspridzinās tikai tos, kam nepatiks viņa ēdiens. Ēstgriba uzlabojās un visi bija priecīgi. Varēja iet karot tālāk.
Tev patiks šie raksti
