Es ļoti centos izveidot kaut ko sakarīgu, šeit nebūs 13 gadnieces mīlasstāsts. Jā... Ja kas - lasi 
#Ups3
54
7
Mani ir tikai 13, taču esmu tik gudra, cik zirgs nekad nebūs... - Vismaz tā saka mamma... Nezinu cik tur gan ir taisnības bet nu... Zirgi man gan neliekas diez ko gudri, tādēļ to par komplimentu vis nosaukt nenosauksi.
Starp citu - ja kāds šo te lasa, tad laikam ar sevi vien būs jāiepazīstina...
Amanda
13 gadi
neglīta...
vai ir jēga turpināt? ...
Stāsts galu galā nav par manu izskatu, bet gan ar mani pašu. Es mācos citā skolā... tikai divas nedēļas un man ir tāda sajūta, ka es esmu nulle, man nav draugu, pat ne paziņu, skolotāji mani necieš un jā... tāda ir dzīves realitāte. Kā saka - visiem neizdabāsi.
Galu galā - dzīvei ir arī pozitīvā puse - man ir normāli kaimiņi.
Ir kāds zēns man kaimiņos, kurš nu dien stipri iekritis sirsniņā, taču vai ir vērts ar tādu pat iepazīties, ja jūties neglīts un resns?! - emm, es atbildēšu - Nav.
Bet.. aāā! kā man viņš patīk! Garš, brūniem, lokainiem matiem, izskatīgs un ar labām manierēm... vismaz no 20 metru attāluma tā šķiet...
Taču pats drausmīgākais ir tas, ka manas istabas logs ir tieši pretī viņa istabas logam, labi, ka man ir žalūzija!
Pirmdiena, 2015. gada 14. septembris.
RĪTS -
Mani piemodināja mamma...
M. - Amanda, šodien pirmdiena!
A. - piecas minūtes, lūdzu!
M. - Es eju uz darbu, pamodini tēti!
A. - Oki, doki.
Man vienmēr jāmodina tētis, jo viņam darbs sākas tikai ap divpadsmitiem, viņš ir santehniķis vietējā bodītē.
Laikam jāceļas augšā...
Viena kāja, otra kāja... esmu tikusi ārā no gūltas.
*Atvilku žalūziju
*Man apžilba acis
Es atvēru acis platāk, palūkojos pa logu un tur es redzēju, ka pretējā logā uz mani glūn kaimiņpuika.
*Kauns
Es ātri nogāju nost no loga.
Uzvilku bikses, kreklu un gāju modināt tēti...
A. - Eu, tēt, celies.
T. - piecas minūtes, lūdzu!
A. - Es eju uz skolu, pabaro Muri un Lāci.
T. - Oki, doki.
Muris ir mūsu suns un lācis ir kaķis.
Paķēru somu un devos uz skolu... Līdz skolai ir jāiet ne vairak kā 10 minūtes, tāpēc neizmantoju sabiedrisko.
Es gāju pa trotuāra vidu, kad pēkšņi man garām zibenīga ātrumā pārbrauca kaimiņpuika ar skeitborda dēli. Viņš nosmīkņāja.
A. - Labrīt!
*Ak, Jēzu, es to tiešām pateicu?!?!?!
K. - Labrīt.
Wouuu, viņš atbildēja, pagriezās un apstājās. Viņš mani gaidīja pie līkuma, kas ved uz skolas pusi.
Es piegāju pie kaimiņpuikas.
K. - čau! Mani sauc Pēteris, tu laikam esi mana jaunā kaimiņiene.
A. - čau...
*Es nosarku
A. - ... Mani sauc Amanda.
# . - Eu, Pečka, nāc šurp!
P. - sorī, Amanda, mani sauc! Atā.
*Es viņamm pamāju.
Viņš aizbrauca pie saviem draugiem, piestāja un viens no viņiem Pēterim ausī iečukstēja ko tādu, no kā viņi visi sāka smieties....
Pats nelāgākais bija tas, ka viņi visi glūnēja uz mani.
Tā pati pirmdiena, 2015. gada 14. septembris
PUSDIENAS -
Pusdienlaiks, kad visa skola satilpst vienā telpā, lai paēstu pusdienas.
Es apsēdos pie galdiņa, kas atradās stūrī, izvilku no somas maizītes un tēju...
Nepagāja ne ilgs laiks kad pie manis piegāja kāda meitene, viņa izskatījās ļoti labi nodrošināta un ēdienu viņa bija nopirkusi no skolas ēdnīcas.
M. - Atvaino, vai šeit ir brīvs?
A. - Jā.
M. - Es drīkstu piesēst?
A. - Jā.
Nu teikšu godīgi - liela runātāja es neesmu, tāpēc nemaz necentos ievirzīt viņu kādā no manam garlaicīgajām sarunām.
Viņa apsēdās, visu salika uz galdi un paplāti nolika uz blakus soliņa.
Viņa ķērās klāt ēdienam... Piecās minūtēs viņa bija notiesājusi biezputru ar sviestmaizi, bulciņu, keksu un glāzi ar ābolu sulu...
A. - Tu kaut kur steidzies?
M. - kas tev par daļu??
A. - ...
Es biju apmulsusi...
M. - Jā... ne tava darīšana.
*Es saraucu uzacis, paņēmu savu sviestmaizi un sāku lēmām to ēst...
M. - kādēļ tu to tik lēni ēd??
A. - ta es esmu pieradusi.
M. - Labi.
*Šī saruna nebija nemaz tik laba, kā cerēts.
M. - atvaino manas manieres, es dažreiz esmu skarba. Tātad, es nedzirdēju tavu vārdu...
A. - Amanda.
M. - Marta.
*Viņa sniedza man rou
M. - Es nekožu!
*Mēs sarokojāmies.
M. - Vai redzi tos čaļus?
*Marta norādīja uz Pēteri un vēl dažiem
A. - Jā, pēteris, mans kaimiņš.
M. - Kaimiņš?! Tu nopietni?
A. - Kaut kas ir nepareizi?
M. - nē, nē, kalusies, viņi ir paši bagātākie puikas šajā skolā. Ja tu esi ar viņiem sarunājusies, tas nozīmē ka tu esi Dievs!
A. - Tad jau sanāk, ka esmu Dieviete?
M. - Tu ko?! Ar Pēteri?
A. - Jā!
*Es uztaisīju `Like a boss` sejas izteiksmi
M. - Ej nost, es neticu...
*Marta pagriezās uz Pētera pusi un uzsauca
M. - Eu, Pēteri, atnāc!!
*Es centos savu seju paslēpt aiz rokas
Pēteris pienāca pie mums.
M. - Tu viņu zini?!
P. - nē.
Tev patiks šie raksti
