Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #793

Vakardienas naktī es sēdēju savā dzīvojamajā istabā un skatījos televizoru pirms gulētiešanas. Tad es sadzirdēju dīvainu troksni. Tā bija lēna skrapstēšana, kas nāca no otras istabas puses. Kaut kas nošvīkstēja pa cietajiem grīdas dēļiem. Apjucis es sāku meklēt skaņu avotu un atradu to uzreiz. Kāds bija palicis mazu, salocītu papīrīti zem durvīms. Pie sevis nodomāju:” Kas, pie velna?” Mazliet ziņķārīģs, izlēmu pacelt un apskatīt papīrīti. Lēnām pie tās piegāju. Uzmanīgi notupos un pacēlu dīvaino papīru. Uz tā bija uzrakstīti tikai 5 vārdi, turklāt tie bija uzrakstīti, dīvaini, tādi kā lielā steigā rakstīti, katram burtam esot citā izmērā. “Mūc projām! Viņš tūlīt nāks!” Es neapstājos ne uz mirkli, lai apdomātu ko šī vēstulīte varētu nozīmēt, taču tad es sapratu, ka ir kaut kas ļoti, ļoti nepareizs saistībā ar šo situāciju. Zīmīte nenāca no ārdurvīm vai kaut istabas durvīm. Tā tika palikta zem mana drēbju skapja durvīm.

Man visu laiku ir saūta, ka kāds ir man aiz muguras. Tad roka aizskāra manu plecu, bet, kad es pagriezos otrādi, tur neviena nebija. Tagad roka ir man  uz kakla. Lūdzu, kāds palīdziet man.