Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #73
Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #740
“Ko tu tur turi rokās?”
“Sarkanas lentītes, kuras domātas mirušajiem.”
“Tādu kā šī?” Parāda savu roku...
Kad es beidzot dodos gulēt es nesapņoju. Es redzu pats sevi guļam manā gultā. Kad es mēģinu pakustēties es to nespēju.
Kad es sajutu manu māju kratāmies es nodomāju, ka tā ir tikai vēl viena zemestrīce. Tad no sava loga es ievēroju kaimiņa māju atraujamies no zemes virsas un aizšaujamies tieši debesīs.
Es dauzījos pie durvīm vairākas reizes un šņācu, lai viņi tās atver. Tad viņi pagrieza krāsns temeperatūru vēl karstāku...
Es pamodos no skaņas, kas atskanēja manā mazuļu rācijā. Tur skanīja mierinoša un aijājoša balss. Es iekārtojos ērtākā pozā, lai iemigtu pa jaunam, kad mana roka aiztvēra manu iemigušo sievu, kura gulēja turpat blakus pie manis.
Nav nekā tik skaista kā mazuļa smiekli. Ja nu vienīgi tu neesi viens pats mājās un pulkstens ir 1 naktī.
Tu esi viens pats savā istabā un sērfo internetā. Tu saņem savā e-pastā vēstuli, kurā ir kāds links. Tu neko ļaunu nedomādams noklikšķini uz linka. Atverās livestrīm video, kurā esmu redzams es un, kāda meitene bez sejas man aiz muguras.
Man nav ne mazākās nožēlas. Man kādreiz bija viens, taču tad es viņa mazo, ņaudošo seju izšķaidīju pret sienu.