Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #49
Man šķiet es un mana meita nespējam saprasties. Es redzu viņu caur būra restēm, stresaini kustinot lūpas, taču viss ko es dzirdu iznākam ārā ir: Esmu slikta, esmu slikta, sodi mani.”
Es iemetu bulciņu mikroviļņu krāsnī, lai uzsilst un tad dodos pabarot manu suni. Ar šausmām es ieraugu bulciņu atrodamies blakus suņa barības bļodai un sadzirdu izmisuma pilnu kaukšanu no mikroviļņu krāns līdz to pārtrauc maigs, mitrs paukšķis.
“Kas tu esi?” jautāju savam atspulgam. “Ne tas ko tu domā,” tas atbildēja.
Kad es biju sīks man bija labākais draugs vārdā Džamals, kurš dzīvoja mazliet uz priekšu tajā pašā ielā, kurā es. Kad mums bija 12 viņš pazuda un lai arī viņa ģimene patērēja mēnešus viņu meklējot, meklējot viņu pilnīgi visur, viņi nekad neiedomājās paskatīties zem grīdas dēļiem manā istabā.
Es paskatos pa logu. Atkal ir pilns mēness. Ciemata bērnu dēļ es ļoti ceru, ka šīs jaunās ķēdes nesalūzīs.
Suns ko mana sieva atveda uz mājām visu laiku neļauj man naktīs gulēt. Lai cik labi es viņu barotu es nespēju pārliecināt viņu nerakt tajā laukumiņā pagalmā, kur es apraku sievas kaulus.
Es atradu mani dēlu raudam viņa istabā un jautāju vai bērni par viņu skolā smējās. Viņš atbildēja:” Nē! Cilvēki spogulī par mani smējās.”
Es vēroju kā viņš klusi zogās prom. Nelietis, prata izbēgt. Nekas tas vairs neaktārtosies.