Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #42
Kad es biju maza katru nakti, kad gaismas bija izslēgtas un es devos gulēt divi tumši silueti nolaidās no griestiem netalu no durvīm manā istabā. Tie pienāca klusu klāt pie manas gultas. Abi silueti nostajās katrs savā manas gultas pusē un skatījās uz mani. Es apsedzu sevi ar segu un slēpos, līdz beidzot kādā dienā saņēmu drosmi izstāsti visu mammai. Viņa ielika naktslampiņu manā istabā un teica lūgties un palūgt, lai viņi dodās prom. Es guļu ar ieslēgtu naktslampu visas nakts garumā kopš tās dienas.
Kādā dienā starbrīža laikā, kāds mans draugs iesnaudās un es izlēmu viņu nofotgrāfēt. Apskatoties fotogrāfiju es ievēroju, ka telpā ir trīš cilvēku ēnas. Mana ēna, snaudošā drauga ēna un pie sienas varēja redzēt ēnu no staigājoša cilvēka. Mēs telpā bijām tikai divi un telpa atradās trešajā stāvā.
Mans tēvs nomira 1996. gadā, kad man bija 10 gadi un brālim 12. Mēs gulējām divstāvu gultā. Viņš gulēja augšējā stāvā, bet es apakšējā. Kādā naktīes pamodos nakts vidū no tā, ka kāds maigi glāsta man galvu. Es domāju, ka tas ir mans brālis un ignorēju to. Kad es sāku atgriezties miegā, glāstīšana atsākās. Es izkāpu no gultas, lai pateiktu bralim, lai izbeidz, bet viņš saldi gulēja otrajā stāvā. Es iegūlos gultā un glāstīšana sākās jau trešo reizi. Es nekad nebiju lūgusies, taču šoreiz es to darīju līdz pat rītausmai.