Tulkoti īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #28
Kādiem ģimenes draugiem bija meitiņa. Pirmos viņas dzīves gadus viņāi bija iedomu draugs vārdā Milzenis. Jebkurā gadījumā pirms dažiem gadiem mēs skatījāmies dažus mūsu koledžas laiku foto un viņa meitiņa arī bija ar mums. Mēs nonācām pie foto ar senu mūsu draugu, kurš, diemžēl, jau ir citā saulē jau no koledžas laikiem. Meitiņa iebļāvās:”Kāpēc Milzenis arī fotogrāfijās?” Daudz skudriņu pārskrēja pār manu mugurkaulu.
Kad mēs pieaugām, mēs dzīvojām 19. gadsimta mājā un tai bija trešais stāvs, kuru mēs bieži izīrējām koledžas bērniem (parasti meitenēm, jo mana mamma domāja, ka viņas ir mazāk destruktīvas) Vairāk kā divdesmit piecu gadu laikā daudzas meitenes (kuras noteikti nevarēja pazīt viena otru) stāstīja, ka tur ir bezsejains spoks, kurš ar viņām uzsāk skaistas un intensīvas seksuālās darbības. Visas to stāstīja droši, pārliecināti un bez baiļu pazīmēm. Katru reizi, kad mamma to stāsta tēvs saka:”Nez, kas notika ar manu veco spoka kostīmu...”
Mana meitiņa pamodināja mani ap pusnakti iepriekšējā naktī. Mana sieva un es savācām viņu no viņas draudzenes Sallijas dzimšanas dienas ballītes, atvedām mājās un nolikām gulēt. Mana sieva devās uz guļamistabu palasīt, bet es biju iesnaudies skatoties šovus. “Tēti,” viņa čukstēja raustot manu piedurkni. “Uzmini cik veca es būsu nākamajā mēnesī?” “Es nezinu skaistulīt, cik tad?” Es atbildēju uzvelkot brilles. Viņa pasmaidīja un pacēla gaisā četrus pirkstus. Es un mana sieva ar viņu sēžam jau 8 stundas un viņa, joprojām, nestāsta, kur dabūja tos.
Pēdējā lieta, ko es ieraudzīju ir manu modinātajpulksteni nomirgojam 12.07, kad viņa ietrieca savus garus, puvušos nagus tieši manās krūtīs ar viņas otru roku smacejot mani un slāpējot manus kliedzienus. Es apsēdos taisni, kad sapratu, ka tas ir tikai sapnis, bet tad es ievēroju, ka mans pulkstenis rāda 12.06 un dzirdēju manus griestus lūztam.